«Pirms gada mēs šeit bijām, un es zināju, ka mūsu mājas izskatīsies šādi. Paceliet rokas, kas arī tam ticēja!» tā Valmieras teātra kolektīvu, stāvot pie Krodera ābeles, uzrunāja teātra direktore Evita Ašeradena, un daudzas rokas pacēlās, tāpat teātra cilvēkos bija prieks par atkalsatikšanos un būšanu jauna darba cēliena priekšā.
«Lai mums apņēmība, spīts, prieks un ticība tam, ka kaut kas notiek pēc plāna, pat tad, ja šo plānu trešo reizi maina. Māja ir, daudz gaismas lampiņu tur vēl vajag ieskrūvēt, bet tā gaisma tur mums arī pašiem jāienes, jo viss, kas tagad mūsmājās notiks, ir atkarīgs no mums pašiem. Mums ir iespēja sapņot, lidot, radīt, un arī otro būvniecības kārtu mēs pabeigsim, būs ražošanas piebūve, un to apsolu kolēģiem, kas ļoti gaida šīs paplašinātās telpas,» teica Evita Ašeradena, turpinot vēl kādu tradīciju. Tika mīļi sveikti kolēģi, kas paspējuši iestūrēt laulības ostā un svinējuši jauna dzīves gada sākumu, ģimenes, kuras atvaļinājuma laikā sagaidījušas bērniņus piedzimstam.
Jauns un neatkārtojams notikums 30. jūlijā tika piedzīvots, aicinot savējos un viesus aplūkot jaunās teātra iekštelpas. Pie ēkas ir karoga masti, un vienā no tiem mūžīgi mūžos plīvos paša Valmieras teātra karogs. To mastā uzvilka un vēja plandām atdeva aktieris, kurš visilgāk ir teātra trupā – Rihards Rudāks, un pati jaunākā no māksliniecēm – aktrise Gerda Embure, kura Valmieras teātrī sāk otro sezonu.
TRADĪCIJA, jaunu sezonu uzsākot, ir kolektīva kopīga fotografēšanās. Tagad bilde top pie Krodera ābeles, un aiz viņiem ir atjaunotais Valmieras teātris. Tas gaida pašus teātra ļaudis un skatītājus. Ārijas Romanovskas foto