Pasākumu atklāja Gundars Ceipe ar ievadvārdiem, citātu no pravieša Jeremijas grāmatas un lūgšanu, kam sekoja lekcija Vidzemes ķēnišķīgais politiskais un reliģiskais zieds — saiešanas kambaru sistēma par Brāļu draudzes teritoriālo izplatību. No priekšlasījuma klātesošie uzzināja, ka no 1722. gadā Vācijā dibinātās Hernhūtes pilsētas atjaunotajām brāļu draudzēm 18. gadsimtā sākusies latviešu nācijas garīgā atdzimšana. Tā sākusies, pateicoties Beļavā dzimušajai Valmiermuižas īpašniecei, Eiropas mēroga personībai Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei, kad pirmā brāļu draudzes misija — Kristiāns Dāvids un vēl divi brāļi Timofeji — 1729. gadā no Herhūtes devušies uz Vidzemi, jo ģenerāļa atraitnei degusi sirds darīt laimīgus savus zemniekus. Līdz tam laikam latvieši pret kristīgo baznīcu izturējušies piesardzīgi, uzskatot to par vācu baznīcu, no kuras nekas labs nav gaidāms, taču šī misija spējusi panākt lielo pārmaiņu un pārliecināt latviešus, ka Jēzus ir arī viņu glābējs un pestītājs, jo gājusi kopā ar latviešiem strādāt un 1736. gadā dibinājusi mācību iestādi, lai apdāvinātākos latviešus mācītu par skolotājiem. Par Hallartes naudu Jēra kalnā tapis diakonāts, tā garīgi iekustinot visu Baltiju. Tiem, kuri par šo kalnu dzird pirmo reizi, varu atklāt, ka Jēra kalns, saukts arī par Svēto kalnu vai Vidzemes Ciānas kalnu, atrodams pašā Valmieras centrā Gaujas krastā, kur slienas kādreizējā pasta ēka un deviņstāvu mājas.
GUNDARS CEIPE: «Lielā atmoda notika 1739. gadā šeit, Jēra kalnā, izmainot visu zemi 30 km apkārtnē.» Ārijas Romanovskas foto