Sākumā aitas mierīgi slāja pa daukstām, kas jau bija pārvērtušās blieķī. Bet, tikušas pāri cērpiena pēdējam kauguram, kļuva nevaldāmas un sāka skriet pāri darījumam un ieklupa bignās un šlampās akrimainā aloga krastos.»
Tāds būtu samērā vienkāršs stāstījums par lauku sadzīvi ne tik senā pagātnē, ja katrs pa dažiem vārdiem to stāstītu vairāk nekā 20 dažādu apdzīvotu vietu ļaudis no visas Latvijas. Jā, vietumis skan uzjautrinoši, bet tikai tāpēc, ka nezinām vārdu nozīmi. Šodien mēs no tā varam nojaust vai uzminēt tikai daļu, un labi, ja tekstā pazinām savai dzimtajai vietai raksturīgu apvidvārdu. Mūsu ausīm un literārajai valodai tie ir gluži kā svešvārdi, bet, izcelti no aizmirstības un nospodrināti ar izpratni par apvidvārdu vērtību, tie kļūst par latviešu valodas dārgakmeņiem. To meklēšana, vākšana un apkopošana aizvien vēl turpinās.
Valodas dienu atklājot, dzied Sandris Dubovs. Ārijas Romanovskas foto