Viss izrādē redzamais ir drusku piemirsts, bet nav svešs. Četrdesmitgadniekiem šķiet, ka aktieru izspēlētie tēli ir teju viņu mammas un tēti, kas piedzima, uzauga un lielu daļu sava mūža dzīvoja padomju laikā un ar tā laika iespējām.
Režisors Jegors Peregudovs Valmieras teātrī ir iestudējis Jurija Trifonova zināmāko stāstu ciklu «Maskavas noveles». Ciklu tad arī ievada novele «Apmaiņa».
«Šajos cilvēkos mēs spējam sevi atpazīt. Laikam nav nozīmes. Kāpēc gribēju šo iestudējumu veidot Latvijā? Tas ir padomju laiks, pagātne, kas mūs apvieno. Tagad ir daudz lietu, kas mūs šķir, bet tas ir laiks, kad dzīvojām vienādi, līdzīgi, kad manas un aktieru bērnības atmiņas bija līdzīgas. Arī priekšmeti, mūzika, viss bija viena kultūra. Var vērtēt, ka tas ir labi vai slikti, bet tā ir bijis, un nav nozīmes to noliegt vai atstumt,» pirmizrādes dienā sacīja režisors Jegors Peregudovs, atzīstoties, ka viņš tieši tādu, kādā dzīvo izrādes varoņi, atceras savas vecmāmiņas dzīvokli. Režisors ir trīsdesmitgadnieks, kurš varbūt līdz skolas laikam ir baudījis kaut ko no padomijas rutīnas, bet viņš spriež, ka gan jau līdzīgu šaurību joprojām var atrast kādā Krievijas provincē, ka gan jau skatītāju vidū ir cilvēki, kas tāpat mitinās vienistabas dzīvoklī vai labi zina, ko nozīmē komunālais blūzs.
DOKUMENTĀLA SAJŪTA, kad notikumi, kas risinās uz skatuves, vide, mūzika, tērpi palīdz atgriezties reiz piedzīvotā laikā. Sieva un vīrs, kas cīnās ar tā laika sadzīves grūtībām, cenšoties nesagraut attiecības ģimenē, – Māra Mennika un Mārtiņš Liepa. Mārtiņa Vilkārša foto