Svētā nopietnībā
Viena no stāstnieku festivālu svarīgākajām misijām ir latviešu valodas bagātības atklāšana un glabāšana arī tās daudzveidīgajās dialektu izpausmēs. Šoreiz Valmierā dzirdēja vairākas, bet tipisko Rūjienas mēli (NB: ne visā Ziemeļvidzemē tā runājuši!) priekšā cēla Rūjienas kultūras nama direktore ILZE LESKA ar pavisam vienkāršiem pastāstiem: kā mēs te Rūvenā dzīvo. Ka Jāns gulej zeme ka bluķs, ka Elz laid bimb vaļa, ka Ipiķos Zelmam a Pēter bij div denč — poiss un meitenc, bet meitenc ta ka nersel: ne ziema silt, ne vasara ēn met… Rūvena centra tik klus, ka ne grāj, un tad es izņem no šapar karpeļs… Un viss tādā svētā nopietnībā, ka smieklu nenoturēt, tikai košā kurzemniece blakus man prasa: kas tās kocal’s tādas? Nu govis, govis…
Kā svētība nāk
Ēveles bibliotekāre AELITA PUNKSTIŅA otrajā dienā muzejā pārsteidza sanākušos ar milzīgo, mākslinieciski skaisto cepuri un raito valodiņu. Savukārt zemgaliete AELITA RAMANE ar Māras Cielēnas pasaku par muzikantu un viņa sievu vedināja emociju viļņos: mirusī sieva no debesīm nomet baltu puķi, lai uzmundrinātu un iedvesmotu nabaga pagurušo vīru, — mūzikas un mīlestības vara… Aelita poētiski citēja lielo latgalieti Franci Trasūnu, kurš, raksturojot Latvijas novadus, Zemgali salīdzinājis ar ziedošu liepu viensētas pagalmā.
VIEŠŅAS NO KURZEMES. Ina Celitāne un Liesma Lagzdiņa. Ārijas Romanovskas foto