«Nu jau viss kārtībā, esmu attapies no tā murga,» pāris dienas pēc atgriešanās no Izraēlas saka valmierietis JĀNIS JONĀNS.
Ko, Jāni, darīji Izraēlā?
Strādāju. Pirmoreiz bijām uz turieni aizbraukuši septembra sākumā, nostrādājām līdz oktobrim, tad pagadījās brīva nedēļa un nolēmām paciemoties mājās. 6. oktobrī braucām atpakaļ. Ap sešiem no rīta ieradāmies mūsu iepriekšējā apmešanās vietā – ciematiņā kādus trīsdesmit kilometrus no Telavivas – un nolēmām vēl nedaudz pagulēt. Jau pēc kādām četrdesmit minūtēm mūs pamodināja drošības sirēnas. Pirmais, par ko iedomājos, bija ugunsdzēsēju auto sirēnas. Ļoti nāca miegs, un, protams, pat iedomāties nevarēju, ka sācies karš. Nu jau visi bijām pamodušies, sapratām, ka nav nekādi joki. Pāri mājai sāka lidot raķetes. Mums watsapā ir izveidots savs čats, un no atbildīgajiem par mums, firmas strādniekiem, saņēmām ziņu, ka ārā nedrīkstam iet. Raķetes mums pāri lidoja no sešiem līdz apmēram vienpadsmitiem rītā.
JĀNIS TELAVIVĀ septembrī, pirms kara.