Pazīstot Aldu jau daudzus gadus, droši varu apgalvot, ka viņai ir Dieva dota sasaiste ar mālu, prasme to izjust un radoši strādāt ar to, prasmīgi pārvēršot darba materiālus par putniem un eņģeļiem. Nepārprotami ir pamanāms arī viņas viedums. Daudzi Aldu pamatoti dēvē par svilpaunieku pavēlnieci, jo ne visiem keramiķiem ir prasme dāvāt balsi mazajam putnēnam – latviešu seno tradīciju turpinātājam.
Un vēl nevar nepieminēt Aldas labestību, sapratni un spēju pasniegt roku tam, kam tā tajā brīdī visvairāk nepieciešama – kaimiņiem, draugiem un reizēm par nedraugam.
«Mēs esam tāda interesanta ģimenīte – mans vīrs Juris, meita Zanda un Norvēģijā dzīvojošais dēls Andris ar savu ģimeni. Arī es esmu izbaudījusi šo fjordu un vēju zemi, skaistu, bagātu. Aizbraukt paauklēt mazbērnus, tas ir tik jauki un mīļi, bet dzīvot tur gan negribētu,» – tā Alda par savējiem.
Vairāk nekā četrdesmit gadus meistare ir atdevusi amatniecībai, un vēl joprojām viņa ar īpašu izdomu auklē savus neatkārtojamos svilpauniekus. Tie ir unikāli, jo katram ir sava skaņa un katram, tautās ejot, līdzi tiek dota kāda no latviskajām etnogrāfiskajām zīmēm.
NORVĒĢIJĀ. Viens no pēdējiem fotouzņēmumiem tapis laikā, kad Alda ciemojās pie mazbērniem skarbajā, vēju appūstajā fjordu zemē. Foto no Aldas Bitlāces personīgā arhīva