Kristaps Kiziks Valmieras ceļotāju stāstu vakarā stāstīja dažādus mītus par purviem, atklājot, cik maldinoši vai patiesi tie ir, dalījās ar savu pieredzi, un tika arī atklāts, kas ir vanagu aleja.
Kristaps lūdza klātesošajiem, lai nosauc mītus, kas ir dzirdēti par purviem. Dzirdējām, ka tur dzīvo odi un čūskas, arī dzērves. Viņš arī skaidro šos mītus: «Ar odiem un visiem dzīvniekiem purvā ir tā, ka tur mīt vien 5% no tā, kas mežā vai pļavā. Purvā gandrīz nekā nav, ja ir runa par tādiem purviem, kas pilni ar sūnām, ezeriņiem, akačiem. Odu tikpat kā nav, ja ir, tad tur, kur purvam tuvāk ir mežs. Tur pat var iekārt guļamtīklu, nebaidoties, ka kādi mošķi naktī traucēs. Šogad tas bija tikai viens vakars, kad mazās mušiņas pēc lietus bija izlīdušas, bet tas bija pēc pārgājiena. Purva vidū vide ir ļoti nabadzīga un tikpat kā nav barības vielu, ezeriņos ūdens ir skābs, nav skābekļa, un insektiem nav kur vairoties. Nav arī čūsku. Čūskas ir tur, kur laipas, kur sauss. Pa pieciem gadiem kādi pieci zalkši ir redzēti, bet pārgājienu ir bijis tūkstošiem. Dzērves ir, jā, bet tās gan ir vairāk uz nakti, jo pa dienu ir pļavās un laukos.» Vēl cilvēki min, ka var tikt ierauti akačos. Kristaps stāsta: «Kas ir akacis? Jūs dzīvojat pie Gaujas, tur ir atvari, kas var ievilkt sevī, bet akacis, kā to biologi ir definējuši, ir ūdenstilpne purvā ar stabilu krastu. Akacis nekur neko nesūc un neierauj. Tās, kur var noslīkt, patiesībā ir slīkšņas, un vēl bīstamākas par tām ir kūdras pleķi.»
KRISTAPS KIZIKS. Publicitātes foto