Vispirms Burtnieki
Piestāju pie Burtnieku skolas. Apeju tai apkārt. Neviena cilvēka nesatieku, bet atmiņas dāsni stāsta par tiem laikiem, kad te mācījos. Pie sienas ir plāksne, kas vēsta, ka te ir strādājis tautskolotājs Jānis Bikše. Arī mans skolotājs un vecumdienās mežvīteņu audzētājs, popularizētājs un iedvesmotājs. Nelielajā skolas puķu dobītē skaisti zied divi spēcīgi zilo vizbulīšu ceri. Viens no tiem skaistā sārti rozā krāsā. Gan jau kāds šādu retumu ir kaut kur atradis un iestādījis. Šie divi vijolīšu ceri man bija kā mīlestības apliecinājums pret seno skolu un tiem skolotājiem, kuri te strādā.
Tad nu dodos tālāk – tikties ar savu bērnību. Esmu viens pats, diena ir silta un saulaina, man nav ne ar vienu jādalās par to, kur braukt, ko skatīt. Kā gribu, tā daru un dodos sen iecerētā ceļā pie savas bērnības dienām uz Mellačiem. Atmiņas neviļ, nav jāmaldās, un es jau esmu pie kaimiņmājas – «Irbēniem», pie norādes uz Mellaču dižakmeni. Aiz upītes ir «Mellaču» mājas vieta. Krūmos ieaugusi. No acu skatiem paslēpta. Kaut kur maģiskās atmiņās ietīta.
Uz koka dēlīša iegravētā norāde liecina, ka līdz akmenim 450 metri. Eju gar nelielās upītes krastu ar cerību, ka tūlīt tikšos ar savu bērnības draugu. Upītes leja aizaugusi ar alkšņiem un ievām. Ir vēl agrs pavasaris. Caurredzamība stipri ierobežota. Tomēr tālumā redzu jau lielu akmeņu siluetus. Kā tādi vareni makani tie pievelk mani. Tomēr, tuvāk ejot, saprotu, ka tie ir tikai kādreiz no tīrumiem novilktie atsevišķie akmeņi. Pa gabalu likās lieli, bet klātesot jau arī nemaz tik niecīgi nav. Vēl gabaliņu, un tad gan es tiekos ar savu Lielakmeni.
LIECĪBA. Tik vien palicis no senās mājvietas varenuma. Autora foto