Taisnība jau tur ir, jo podnieka amatā svarīgi valdīt pār uguni, taču es vairāk Gati jeb, kā ģimene viņu mīļi sauc, Gatīti raksturotu kā sīkstu latvieti ar zelta rokām. Kāpēc tā? Jo viņš pats ir izveidojis savu darbnīcu no A līdz Z, arī cepli, kuru aizvadītajā svētdienā kurināja tikai otro reizi. Protams, ar ģimenes un draugu palīdzību! Taču Gatis darba nebaidās. Ja ko grib izdarīt, tad arī izdara. Ja nevar izdomāt, kā labāk darīt, tad jautā rūķīšiem pēc padoma, un tas vienmēr atnāk.
Kad es viņam jautāju, kāpēc sevi nedēvē par keramiķi, viņš attrauc, ka amatu neesot mācījies nevienā skolā, ka viss iegūts, ejot skunstes ceļu.
GATIS DZĒRVE pie podnieka ripas. Visapkārt viņa darbi, kuri vēl jāsapucē un jānovasko, lai dotos uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Ārijas Romanovskas foto