Ričuraču mēs nespēlējām, kaut kā līdz galam nepatika. Mums bija arī izveidots tāds kā paštaisīts monopols, kur varēja iegādāties konkrētas firmas par konkrētām naudiņām, spēles princips gan bija mazliet citādāks nekā klasiskajam monopolam. To varējām spēlēt gan ballītēs, gan tad, kad ciemos atnāca kaimiņbērni. Manā bērnībā monopolu īsti nevarēja nopirkt teju katrā veikalā, tas bija retums, kas arī diezgan dārgi izmaksāja, tāpēc izlīdzējāmies ar to, kas bija. Un bija forši! Ar smaidu atceros kopīgi pavadīto laiku.
Tomēr ar tādām nopietnākām galda spēlēm iepazīstināja kursabiedrs Jānis, kuram mājās jau bija izveidojusies diezgan liela galda spēļu kolekcija – viņš kādas spēles atveda uz kopmītnēm, tās spēlējām vakaros pēc lekcijām.
TĀ IZSKATĀS UNO KĀRTIS – oriģinālais iepakojums man gan vairs nav saglabājies, jo ērtāk ir kārtīm aplikt apkārt matu gumiju un iemest tās somā, ja dodas kaut kur ciemos. Ārijas Romanovskas foto