Tavai grāmatai tāds romantiski puķains vāks. Un dziļdomīgs nosaukums… Kas tur ir iekšā?
Iekšā ir arī romantika, mīlestība… Es uzskatu tā – var rakstīt par daudz ko, bet es izvēlējos rakstīt par tādām tēmām, kas ir tautai sāpīgas. Savulaik Zenta Mauriņa ir teikusi – dzejnieks ir tas, kas izsaka tautas sāpi. Es tur kādā stāstā savas subjektīvās lietas, savu iekšējo pasaulīti… Nu, tas ir pašam priekš sevis. Bet mani uztrauc vairākas lietas, kas man sāp. Man bija jāatdod parāds manai mammai un viņas vienaudzēm – tas ir nežēlīgais liktenis pēckara gados vientuļajām mātēm, kuras vienas pašas audzināja bērnus, vergoja kolhozā, pat vēdera tiesu nenopelnot. Ja strādāja lauku brigādē, tad par dienu vienu sērkociņu kastīti varēja nopelnīt! Bet vēl bija jāmaksā par kaut kādām obligācijām, piens no tās pašas vienas gotiņas bija jānodod, vēl kaut ko prasīja… Mums, piemēram, bija tie 0,6 hektāri, kas kolhozniekam pienācās, bet mums iemērīja to zemi tur, kur ir māja, kūts un vēl viena saimniecības ēka. Un vēl lieli oši ar plašām saknēm. Tad nu mums no tiem 0,6 hektāriem varbūt tikai 0,3 bija… Kartupeļus stādījām līdz mājas slieksnim! Bet mēs bijām pieci bērni, tēvs bija izsūtīts uz 25 gadiem Sibīrijā.
DAINIS KALNS.