Jo nekad nav bijis un nekad nebūs pilnīgi vienāda vēstures traktējuma. Uz to netaisos pretendēt arī es. Taču, manuprāt, ir atkal īstā reize uz Otrā pasaules kara beigām Latvijā un tam sekojošo laiku paraudzīties ar joprojām mundra toreizējā latviešu karavīra acīm. Rencēnietis Haralds Kuplis nu jau braši soļo otrajā gadu simtā… Šodien divi viņa stāstiņi par to, kā Haralds devās mājup uz Rencēniem vispirms no Kurzemes cietokšņa, pēc tam no tālās Magadanas, bet abas reizes vairākus gadus aizkavējās ceļā.
* * *
No Kurzemes uz… Vladivostoku
Man kara beigas pienāca tādas, ka tajā Kurzemē vēl satiku vienu. Tāds Trekteris uzvārdā bija, arī valmierietis. Runājamies ar privātiem, viņi saka, ka krievs neko nedarot. Tā nu mēs abi ejam kājām pa ceļu uz māju pusi. Beigās izdomājām, ka iesim pa dzelzceļa sliedēm.
Tā nu ejam pa to dzelzceļa stigu, te pretī trīs krievi zirgos. Viens bija tāds normāls krievs, divi – tādi melnie. Galvenais jau tas, ka es biju iepriekšējā dienā daudz naudas kārtīs vinnējis. Man bija krievu rubļi un vācu markas. Tur gāja viens pret vienu, kā saka, nebija starpības – krievu rublis vai vācu marka. Un pulkstenis man bija, nu, tāds – kabatas.
HARALDS KUPLIS.