Kā tu vispār sāki dejot?
Varu teikt, ka esmu dejojusi gandrīz visu savu mūžu, jo pirmie soļi dejās sākās jau četru gadu vecumā. Mana mamma aizveda mani tepat uz Valmieras kultūras namu – tur bija gan baleta studija, gan tautas dejas. Es dejoju abās, un beigu beigās sanāca, ka dejoju piecas reizes nedēļā, gan baletu, gan tautiskās dejas. Tā tas turpinājās arī skolas laikā un universitātes laikā. Es vienkārši turpināju dejot! Īsti pat nebija nevienas pauzes. Pusaudža gados man bija iespēja braukt uz Rīgu mācīties horeogrāfijas skolā, bet es biju maziņa, tieviņa, un mamma mani nelaida. Baleta karjera nesanāca tāpēc, ka nedzīvoju Rīgā… Taču šobrīd Valmierā arī ir ļoti daudz iespēju gan dejot, gan sportot.
Līnijdejās sāku dejot 2001. gadā šeit Valmierā. Inta Miķelsone ir mana pirmā līnijdeju skolotāja, un viņa aizvien vada «Accordance» līnijdeju kolektīvu, un es aizvien turpat dejoju. Dejoju arī Burtniekos, jo tur man arī ir mīļas meitenes. Katru nedēļu ir nodarbības gan Valmierā, gan Burtniekos. Tie abi man ir sirdij tuvi kolektīvi, kurus nevaru pamest, un nedarīšu to.
Taču sacensību video esmu redzējusi, ka tu startē arī individuāli.
Jā, līnijdejās ir arī solo dejošana, un sacensībās es startēju tikai individuāli. Kad man prasa, kā var dejot valsi viena pati, es atbildu, ka ļoti labi, jo neviens netraucē un varu izpausties gan ar rokām, gan griezieniem, gan kleitu, kas plīvo apkārt. Taču līnijdeju sacensībās ir ne tikai solo dejošana, bet arī partneru dejas un komandas dejas, tomēr tas ir mazliet cits.
IEKUSTOTIES UN IESILDOTIES. Foto no personīgā arhīva