Es spēlēju klavieres, pēc tam tējas galds, un vakara beigās – šķīvīša dancināšana. Tā vienā reizē pie tējas galda visi runāja par spoku stāstiem. Es naivā nevainībā stāstīju vienīgo jocīgo, kas notika gandrīz vai katru nakti.
Malka bija ļoti dārga, tāpēc ziemas visaukstākajā laikā abas istabas nekurināja un visi dzīvoja un gulēja virtuvē. Vienīgi vingrināties (mētelī un cimdos) gāju uz savu istabu. Virtuve bija garena: no sākuma, pa kreisi, siltā plīts un tai pretī «alkovs» – padziļinājums sienā, ko aizņem liela gulta, tālāk pa kreisi virtuves galds, pa labi – skapītis un pie sienas plaukts. Bet pašā virtuves galā – dīvāns ar augstu lēni un pa labi, dīvāna galā, vienīgais logs. Alkovā gulēja Ozoliņkundze ar abām meitām, uz dīvāna – es.