Dziesmas, dejas, instrumentu spēle, tautastērpi un vainagi. Tūkstošiem ziedu vainagu, kas, izrādās, ne tikai no lauka vai dārza puķēm pīti. Par vainagiem kā greznu rotu tiek iepriekš domāts. Kā tie top, kā tiek sargāti un glabāti? “Liesma” sarunājās ar Paulu, Zani un Marutu.
Galvā vārpu vainadziņš
Paula Žuga svētkos bija kopā ar vairākiem kolektīviem: Valmieras Valsts ģimnāzijas jauniešu kori “Bonus”, Valmieras Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības orķestri un Vaidavas kultūras un amatniecības centra jaukto kori “Vaidava”.
“Visu svētku laiku biju prom Rīgā, tāpēc jau pirms došanās uz gājienu un koncertiem bija skaidrs, ka ziedu vainags te neder,” sacīja Paula, bet uzreiz piebilda, ka noteikti gribējies kaut ko īstu un dzīvu, tāpēc ne tikai šajos svētkos ķērusies klāt pie pārbaudītas vērtības – vārpu vainaga.
“Kviešu vārpas, kas pa kluso sagrieztas kaimiņu labības laukā. Veselu klēpīti vajadzēja, jo sapinu arī draudzenei. Jau zināju, ka vainags jāpin kā bizīte, tad ļoti labi izskatās. Man tas bija galvā gājienā, koncertos, kur nu iedomājos un vajadzēja, un smuks bija visu laiku,” tā Paula. Kad lūdzu svētku dalībniecei atsūtīt kādu foto, kur kviešu rota redzama, viņa atsūtīja arī bildi ar relikviju.
KVIEŠU VĀRPAS pītas bizītē, lai vainags kupls. Paula vārpu vainagam saka jāvārdu jau vairākkārt, zinot, ka tas ir izturīgs, īsts un latvisks. Attēlā Paula (no labās) kopā ar draudzeni Beāti no Latvijas Zinātņu akadēmijas kora “Gaismaspils”. Foto no personīgā arhīva