Larisa pati atzīst, ka viņas sirdslieta ir tamborēti lakati, kas ir ne tikai silti, bet arī skaisti. «Liesma» aicināja uz sarunu par un ap rokdarbiem un tamborēšanu.
Kā nonācāt līdz rokdarbiem?
Jau no mazotnes vēroju, kā vecmāmiņas rokās parastie spilveni kļuva par mākslas darbu, tāpat arī, kā tapa jaunas adītas zeķītes mammas rokās. Sākumā šuvu apģērbu lellēm, tad mācījos izšūt, adīt, tamborēt. Kad man piedzima bērni, kas ir pirms trīsdesmit gadiem, sāku adīt zeķes. Tad laiku pa laikam uzadīju sev kaut ko – zeķes, cimdus, cepures un džemperus.
Kad meita izauga, viņa atvēra savu veikalu un piedāvāja man, ka es arī varētu savus darbiņus tur tirgot. Tad paskatījos internetā, tur daudz kas parādījās tamborēts. Iedomājos, ka arī es varētu ar to pamēģināt nodarboties. Sākumā tās bija mazas salvetītes un sedziņas, ko likt uz galda vai zem tasītēm. Tad iemācījos tamborēt mazas čībiņas mazuļiem. Līdz lakatiem nonācu, jo man draudzenei vajadzēja dāvanu. Domāju – ko es viņai varētu uzdāvināt, ja viņai viss ir? Aizgāju uz veikalu, nopirku dziju un uztamborēju lakatu, un tā arī sākās. Tagad lakatus darinu jau apmēram trīs gadus.
Kādu dziju izmantojat tamborējot?
Lakatus lielākoties tamborēju no pusvilnas dzijas. Viena mana draudzene vēlējās lakatu no tīras vilnas. Staigāju pa veikaliem, meklēju, kur var atrast zaļu vilnas dziju. Beigās jau, protams, atradu un uztamborēju, un viņai ļoti patika. Arī tagad zvana vai raksta un saka – kad man kļūst auksti, ietinos tavā lakatā. Lakati ir tāda praktiska dāvana.
LARISA ar pašas radītu lakatu. Foto no Larisas personīgā arhīva