Pirmdienas rīts sākās ar klusuma brīdi, bet dienas laikā ukraiņi, kas par savām otrajām mājām sauc Valmieru, piedalījās dažādās norisēs, satikās paši, lai aprunātos, apkamptos un nopūstos, secinot, ka jādzīvo tālāk, jo Ukraina pati ir dzīva, daudzus gaida savējie mājās vai citviet pasaulē, kur viņus izsvaidījis karš.
«Iededzu svecītes šodien,» sacīja Svitlana no Volčanskas. Tā ir viena no pilsētām Harkivas apgabalā, kuras vairs nav.
TORĪT PIRMAIS VĀRDS BIJA – KARŠ, sacīja katrs satiktais, uzrunātais ukrainis, kurš kopā sanākšanas reizē atcerējās 24. februāri pirms trim gadiem. «Mēs turpināsim palīdzēt. Galvenais atbalsts vajadzīgs mūsu aizstāvjiem frontē. Ja viņi noturēsies, tad Ukraina izturēs,» kopā sanākušajiem sacīja Oksana Kiriļuka. Pirmdienas vakarā ar Ukrainas karogu: Ksenija (no kreisās), Līga, Oksana, Anita, Sofija, Svitlana, Ņina un Jūlija. Autores foto