Medības
Mēs šaipusē esam vairāki medību kolektīvi – mēs, Mazsalacas, tad vēl ir Lībiešu un Ramatas divi medību kolektīvi. Smejamies, ka esam paši laimīgākie, jo daba mūs nav apdalījusi ar zvēriem – sākot no mazākiem, beidzot līdz lielākiem un pavisam lieliem. Mēs nevaram sūdzēties, un vēl ir tas labums, ka mums nekur nav jābrauc – viesmednieki brauc pie mums. Mēs tepat sapulcējamies, mums ir savs medību nams, un šeit arī medījam.
Latvijā ir tendence, ka vidēji vienā medību kolektīvā ir 30 – 40 cilvēki, ir arī mazākas grupiņas, tas atkarīgs no teritorijas lieluma. Mednieku skaitu kolektīvā nosaka arī iekšējie statūti. Mēs esam 36 biedri un pie tā arī pieturamies. Tiklīdz viens aiziet prom, tajā vietā var nākt cits. Vienu gadu ir jābūt kandidātam, lai mēs redzam mednieka prasmes. Mednieki ir vieni no tiem cilvēkiem, kas vislabāk pārzina savas teritorijas, varētu teikt, pat labāk nekā mežziņi. Kolektīvs saprot, ka tas ir atbildīgs rūpēties par savu teritoriju. Medības ir sabiedriski saimnieciskā forma, kas regulē dzīvnieku faunu kā tādu un pareizi aizsargā lauksaimniecību. Tie ir divi galvenie bloki. Mednieki saprot: ja viņi nomedīs par daudz, tad paši no tā cietīs. Es nekad nesaku šaut, es saku medīt, jo šauj tikai teroristi. Medniekam ir arī dulla Spartaka tēls, jo vienmēr esam sacensībā par lielāku trofeju.
STALTBRIEŽA ZELTA RAGU TROFEJA, nomedīta 2020. gada dzinēju medību sezonas atklāšanā, mednieks Ojārs Beķeris. Foto no personīgā arhīva