Prezidents atļaujas padomāt par sevi

Turklāt tādu, kurš, pārsteidzot sapulcētos nerātņus, velk ārā no maisa nevis pierastās (tomēr tik un tā gaidītās) saldumu tūtas, bet gan žagaru bunti. Varbūt pašķidru un drīzāk dekoratīvu nekā biedējošu, bet tomēr. Galvenais – pelnītu. Valsts galva – beidzot! – tēvišķi «iebāza kucēna purniņu peļķē», atgādinot koalīcijai tās košākos nedarbus un neizdarības. Tieši nepiesaucot – protams, arī tos, kas ir ļoti kaitējuši viņam pašam.

Savu pateicības parādu valdības partijām – par ievēlēšanu amatā – Egils Levits ir nomaksājis ar uzviju, balstot un sargājot Krišjāņa Kariņa kabinetu. Nekritiski, akli, pat padevīgi. Rezultātā ir smagi pārtērēts viņa paša politiskais kapitāls – sākotnēji lielā popularitāte sabiedrībā. Purpināšana pa kaktiem – «Ne jau to mēs no viņa gaidījām» – kļūst arvien uzstājīgāka. Rīgas pilī tiek lauzītas galvas (un kāda varbūt pat «nolauzta»), meklējot risinājumus, kā tautas acīs tomēr atjaunot kaut ko no «vecā» Levita – atmodas ideālu atgādinātāja, patriotiska intelektuāļa un veselīgi eiropeiska konservatora.

Tagad valsts galvu un valdību vienojošā «nabassaite» ir demonstratīvi sarauta. Protams, šie Levita pārmetumu «žagari» ir rūpīgi izkalkulēti – pārkārtojumi koalīcijā tiešām ir padarījuši to stabilāku (vismaz uz laiku), nekāds iekšējais sabrukums pēc dažiem skarbākiem vārdiem valdībai nedraud. Tagad, biežāk pakratot ministriem ar pirkstu, prezidents savas reitinga problēmas pilnībā gan neatrisinās, taču vairos respektu pret sevi gan tautā, gan Saeimas un valdības smīkņātājos.