Valsts vides dienests Latvijā izveidots salīdzinoši nesen – tikai 2005. gada 1. janvārī. Ja īsi par Valsts vides dienesta struktūru, tad tajā ietilpst vairāki departamenti, kas atbild katrs par savu darbības jomu, Atļauju pārvalde un Radiācijas drošības centrs. Kā arī četras reģionālās – Latgales, Dienvidrietumu, Lielrīgas un Vidzemes – vides pārvaldes.
Šoreiz saruna par Valsts vides dienesta aktivitātēm Vidzemē, tāpēc uz vairākiem Liesmas jautājumiem atbild MĀRTIŅŠ KĻAVIŅŠ, Valsts vides dienesta Vidzemes reģionālās vides pārvaldes direktors.
Sākam ar statistiku. Cik plaša teritorija ir pārvaldes zonā un cik štata darbinieku ir Vidzemes reģionālajā vides pārvaldē?
Mūsu ziņā ir 12 novadi. Faktiski esam teritorijas ziņā līdz pat mazajam Varakļānu novadam, ko nesen pievienoja pie Madonas novada, lejā līdz pat Aizkrauklei, un tad uz augšu Madona, Gulbene, Ape, Alūksne un tad arī viss Vidzemes ziemeļu gals. Teritorija ir apjomīga. Ikdienā mēs bāzējamies divās galvenajās vietās – mums ir biroji Valmierā un Madonā. Arī piesārņojuma kontroles zona mūsu pārvaldei sadalīta divos sektoros, ir sektora vadītāji Madonā un Valmierā. Zvejas kontrole ir viena grupa, viņi ir padsmit cilvēki, kuri darbojas visā Vidzemes teritorijā. Ja liekam kopā piesārņojuma un zvejas kontrolētājus, tad darbinieku skaits ir pāri 20. Ikdienā mēs esam izmētāti vēl plašāk, jo, piemēram, piesārņojuma kontroles daļas vadītāja strādā Alūksnē, tur ir arī viens inspektors. Daļa no zvejas kontroles darbiniekiem ir Salacgrīvā, viņiem ir telpas Dabas aizsardzības pārvaldē, ar ko viņi kopā strādā.
Valsts vides dienests un Dabas aizsardzības pārvalde – tās abas šķiet ļoti līdzīgas darba jomas…
Jā, bieži mūs jauc. Mēs esam Valsts vides dienests, un cilvēkiem šķiet, ka vide – tas jau ir pie ezera vai upes, bet vide jau ir arī pilsēta. Strādājam roku rokā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, tomēr katrai iestādei ir savas atbildības jomas. Valsts vides dienesta kontroles funkcija vairāk vērsta uz uzņēmējdarbības kontroli – lai piesārņojums, kas paliek pēc ražošanas, būtu pieļaujamās normās, lai tiktu uzbūvētas attīrīšanas iekārtas, lai nebūtu noplūdes vidē. Faktiski Valsts vides dienests vairāk kontrolē uzņēmējdarbības sfēru.
Valsts vides dienestam seši galvenie uzdevumi. Palūkosim interesantākos. Valsts vides dienesta ziņā ir organizēt vēsturiski piesārņotu vietu sanāciju. Vai Vidzemē ir šādas vietas un kā šis sanācijas process reāli notiek?
Šobrīd pats lielākais šāds objekts mūsu pārvaldes zonā ir pie Pļaviņu HES. Tā ir bijusī betona rūpnīca, kurā vēsturiski apsildei tika izmantoti naftas produkti, kuri glabājās liela tilpuma rezervuāros. No tiem gadu gaitā bija radušās naftas produktu – faktiski tas ir bitumens – noplūdes gruntī, pie HES jau bitumens bija iesūcies dambja uzbērumā, nonācis arī uzbēruma uzraudzībai ierīkotajās šahtās. Šajā sanācijas procesā, kur sadarbojamies ar Šveici, patlaban notiek iepirkums, ko organizē Valsts vides dienests, iesaistoties arī Aizkraukles novada pašvaldībai. Mēs šobrīd papildinām šo potenciāli piesārņoto vietu teritoriju reģistru, jo, kad tas vēsturiski tika izveidots, katra pašvaldība tur ielika potenciālā piesārņojuma vietas savas izpratnes robežās. Dažas līdz pat pēdējam šķūnim, kurā kādreiz glabāti minerālmēsli, protams, arī katra kolhoza benzīntanku… Tai pašā laikā cita pašvaldība nebija pat visas savas atkritumu izgāztuves reģistrējusi. Līdz ar to mēs joprojām strādājam ar šo vēsturisko mantojumu, kas joprojām uzpeld un nekur nav bijis reģistrēts. Tas ir ļoti svarīgi, piemēram, potenciālam investoram, kurš šādu vietu nopērk, bet tad atklājas, ka tur būs jāveic izpēte un pēc tam, iespējams, vēl sanācija. Viņš par to var justies pamatoti sašutis.
Cik aktuāla Vidzemes reģionā patlaban maluzvejniecība, un kā šo problēmu risina pārvaldes darbinieki – paši vai sadarbībā ar Valsts vides dienesta Zvejas kontroles departamentu?
Zvejas kontroles daļa ir katrā reģionālajā vides pārvaldē. Es kā pārvaldes direktors esmu tiešais vadītājs, bet metodiskā vadība ir centralizēta Rīgā. Piemēram, uz lašu nārsta laiku mūsējiem palīgā brauc kolēģi no Latgales, jo viņiem to lašupju īsti nav. Runājot par maluzvejniecību kopumā, es redzu pozitīvu tendenci tai iet mazumā. Vecie maliķi, ja tā var teikt, noslēdz savu karjeru, un jaunā paaudze tur īsti klāt nenāk. Taču ir arī tādi hroniskie malu zvejnieki – viņus mēs zinām un iespēju robežās kontrolējam, aptuveni zinām arī reģionus, kuros viņi strādā. Jā, ir viena daļa no viņiem tādi, kuri nebeidzami spēlē kaķus un suņus ar mūsu dienesta zvejas inspektoriem… Tad ir arī tādi sezonālie maliķi. Ja, piemēram, lašu nārsta laiks sakrīt ar zemu ūdenslīmeni un upē ir laba redzamība, tad parādās dūrēji ar žebērkļiem. Ja tobrīd būs augsts ūdens līmenis, tad šādu pārkāpēju praktiski nebūs. Pozitīva tendence parādījusies kopš kovida laika, kad cilvēki vairāk sāka iet dabā – joprojām viņi vairāk staigā dabā, un šajos lašveidīgo nārsta un liegumu periodos cilvēks apvieno savas tūrisma intereses ar to, ka pie reizes viņš arī to upi uzpasē. Tiek rīkotas pat speciālas ekskursijas un nedēļu nogalēs pastaigas gar lašupēm pat kā maksas pasākumi. Tas mums ļoti palīdz, jo mēs esam tik, cik mēs esam, visur izskriet mēs nevaram. Vienīgais, ko ļoti cenšamies darīt – maksimāli operatīvi doties uz norādīto vietu, ja saņemam ziņu no Vides SOS aplikācijas vai arī zvanu caur centrāli. Jo cilvēks nemaz īsti nedrīkst izņemt no ūdens bezsaimnieka tīklu vai murdu, to drīkst tikai zvejas inspektors. Tāpēc svarīgi pēc iespējas ātrāk šos rīkus izņemt no ūdens, lai tie nepārvērstos par slazdu zivīm, jo arī maliķis bieži vien saprot, ka viņa murds ir pamanīts, viņš tam klāt vairs neies… Vēl šajā cīņā pret maluzvejniekiem pozitīva lieta pašvaldībās ir pašvaldības policiju izveidošana, jo faktiski katrā no tām veidojas savi zivju inspektori, kas specializējas vairāk tieši uz šo vides sargāšanu. Vidzemē ir novadu pašvaldības, ar kurām mums ļoti laba sadarbība šajā jomā, te kā piemēru var minēt Valmieras novadu. Prieks, ka pašvaldības arvien vairāk sāk veltīt savu resursu maluzvejniecības apkarošanai. Vēl ar labu vārdu jāpiemin Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība, kurai pašvaldības deleģējušas šo funkciju. Biedrība regulāri apmainās ar informāciju, nereti – īpaši lašu nārsta laikā – veicam kopīgus reidus, saskaņojam savas darbības.
GANA TĪRS ŪDENS, LAI PĪLES PELDĒTU. Tā strādā Cēsu pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.
Foto no Valsts vides dienesta arhīva
Vai ikdienā parādās arī precedenti bīstamo atkritumu nepareizai apsaimniekošanai? Ja tā, tad varbūt kādu piemēru…
Jā, šādi precedenti Vidzemē ir. Tai pašā laikā ir bīstamie atkritumi, kuriem mēs ikdienā ejam garām, tiem īsti pat nepievēršot uzmanību… Valmieras novada pašvaldībai ļoti neveikli sanāca ar Zaļā dzelzceļa projektu, kas aiz Rūjienas uz Igaunijas pusi. Ar labiem nodomiem tur tika investēts tūrisma projektā, līdz atklājās, ka uz bijušā dzelzceļa uzbēruma joprojām atrodas ļoti daudz bijušo, neaizvākto dzelzceļa gulšņu, kas ir no koka un impregnēti ar kreozotu. Greiderējot ceļa klātni, šie gulšņi sāka līst ārā no zemes! Te īsti nevar vainot arī pašvaldību, jo šo gulšņu legāla likvidēšana ir ļoti dārga – tas ir sešciparu skaitlis. Šobrīd tiek meklēts risinājums šai problēmai, Igaunijā jau atrasts uzņēmums ar speciālām šāda materiāla sadedzināšanas iekārtām, kas nenodara kaitējumu videi. Šis process nebūs vienkāršs, jo likumdošana šajā jomā ļoti stingra – tur vēl nepieciešamas īpašas atļaujas bīstamo kravu transportam, savstarpēja koordinēta rīcība starp Latvijas un Igaunijas vides dienestiem. Bet ikdienā mēs varbūt gājām pa šo bijušo dzelzceļa uzbērumu, par šiem gulšņiem pat neuztraucoties!
Vidzemes reģionā strādā, iespējams, viens no Latvijā mūsdienīgākajiem atkritumu apsaimniekotājiem SIA ZAAO. Kāda ir sadarbība, varbūt pat labas partnerattiecības izveidojušās starp Valsts vides dienestu un ZAAO?
Par ZAAO varu teikt ļoti īsi – kā atkritumu apsaimniekotājs tas varbūt nav pats lētākais, bet noteikti Latvijā ir viens no labākajiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem. Es redzu datus arī par citiem atkritumu apsaimniekotājiem, tad nu Daibes poligons Latvijā viennozīmīgi ir TOP augšgalā. Katrā ziņā ZAAO noteikti ir viens no tirgus līderiem. Ja runājam par pakalpojumu cenām, tad nodrošināt kvalitāti – tas nemaksā lēti. Tas arī jāsaprot, un tās prasības, kas no Eiropas puses nāk par nepārtrauktu zemē apglabājamo atkritumu samazināšanu, par to, cik jāpārstrādā un cik jāpāršķiro, manuprāt, ZAAO būs vistuvāk šo prasību ievērošanai.
Teikums no VVD Facebook platformas, iespējams, to pat varētu saukt par koncentrētu dienesta virsuzdevumu – mūsu misija ir nodrošināt ikvienam dzīvi labvēlīgā vidē. Vai Vidzemē to izdodas ikdienā piepildīt?
Es gribētu nedaudz pārfrāzēt šo teicienu. Te ir runa par to, ko mēs atstājam nākamajām paaudzēm. Ne tikai pēc tā, vai pēc mums paliek tīra upe, bet arī vai mūsu uzceltajā pilsētā pēc 10 gadiem vasarā būs ko elpot, jo pie mums taču kļūst arvien karstāks un karstāks, pat Sahāras smilšu putekļi te parādās… Tā ir tā Valsts vides dienesta pamatfunkcija – atstāt tādu vidi nākamajai paaudzei, lai mūsu pēctečiem par mūsu sadarīto nebūtu jāspļaudās. Tā ka mēs tagad esam spiesti bieži vien skatīties uz padomju rūpniecības degradētajām teritorijām, piemēram, kā savulaik pie Līgatnes papīrfabrikas bija piesārņota upe, tieši tas pats vēl senāk bija ar Staiceles papīrfabriku… Agrāk lielas ražotnes bija kā bieds katrai apdzīvotai vietai, mūsdienās, manuprāt, aktuālākā sadaļa tomēr ir atkritumi: vai mēs tos spējam sašķirot, vai spējam tos pārstrādāt un atrast tiem otrreizējo pielietojumu. Tas ir arī viens no Eiropas Zaļā kursa vadmotīviem – neatstāt un nenorakt zemē neko, bet visu pārstrādāt! Tā ir augsta latiņa jebkuram. Mēs Vidzemē, protams, cenšamies iet uz izcilību, bet tas nav tik viegli. Jo tas ir sabiedrības izpratnes jautājums, un sabiedrības izpratnē pat mūsu mazajā Vidzemē es redzu ļoti lielas atšķirības. Runājot līdzībās, tie uzņēmumi, kas strādā ilgtermiņā, nedzīvos (nodokļu) pelēkajā zonā, tas pats arī ar vides prasībām. Tie uzņēmumi, kuri plāno būt šeit arī pēc pieciem, 10 vai 15 gadiem, kuri nešauboties iegulda vides prasību ievērošanā, ilgtermiņā vienmēr izrādās konkurētspējīgāki par tiem, kas nodokļus nemaksā, kaut arī varbūt spēj īstermiņā sev izmuhļīt lielāku naudiņu. To mēs ļoti labi redzam. Te lielisks piemērs ir Rūjienas saldējums, kuram vairs nav kur izplesties sava uzņēmuma teritorijā, taču tur katrs jumts aplikts ar saules paneļiem, arī ogļu apkures iekārta nomainīta pret mūsdienīgu. Uzņēmums izdarījis visu, lai būtu ekoloģiskāks, tīrāks, un tas ir tas pareizais virziens!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi — klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007