Svētki, ar kuriem tauta uz nākotni iet

27. reizi 150 gados, kopš 1873. gadā Rīgā pirmos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība. Varam lepoties, ka Dziesmu svētku ideja sava veida piepildījumu pirms tam guva pirmajās novadu dziesmu dienās, kas jau 1864. gadā tika organizētas Dikļos un vēl pēc tam Matīšos, Rūjienā. Tieši šī vietējo dziedāšanas svētku pieredze, ļaužu aktivitāte un centieni būt dziedātāju pulkā radīja pārliecību un deva pamatu idejai, ka latvieši ir gatavi pulcēties kopīgiem Dziesmu svētkiem. Jau ar pirmajiem svētkiem tika noteiktas to galvenās norises – svētku gājiens, kopkora koncerti un koru sacensības jeb dziesmu kari, kas svēti turpinās cauri laikiem vēl šodien.

Laikam gan nedaudz pārspīlēts ir Valsts prezidenta Egila Levita svētdien Dziesmu un deju svētku dalībnieku gājiena «Novadu dižošanās» atklāšanas runā secinātais, ka «pirms 150 gadiem dziesmu svētkos dzima latviešu nācija, pirmajos dziesmu svētkos vidzemnieki, kurzemnieki un zemgalieši saplūda vienotā latviešu nācijā, kurai nedaudz vēlāk pievienojās arī latgalieši». Dziesmu svētki tiešām ir būtiska latviskās identitātes daļa. To vēsture ir nesaraujami saistīta ar tautas vēsturi. Taču, lai piedzimtu nācija, lai latvieši apzinātos, ka spēj vadīt savu nacionālu valsti, pēc 1873. gada vēl garš un gan krievu muižnieku, gan vācu baronu radītu pretestību pārpilns ceļš bija jānoiet. Plašumā bija jāvēršas jaunlatviešu kustībai, tautā popularitāte bija jāiegūst to līderiem.