Lai klausītāji un skatītāji paši varētu vērtēt, kā šajā ezera krastā ir sagūlušies zemes slāņi, bija izrakta turpat 2 metrus dziļa bedre, kuru ieinteresētajiem bija atļauts rakt vēl dziļāku. Bedres apakšā zem pabieza sarkanīgā māla slāņa jau atsedzās zilganais.
R. Kasparinskis: «Divu metru dziļumā sliekas gan neuzturas un, domājams, pat neielien. Sliekām vajag organiskās vielas, kuras viņas arī palīdz sadalīt, lai tās atkal būtu pieejamas augiem. Tādēļ sliekām patīk mūsu izraktās bedres malā redzamais tumšais slānis, kas te ir aptuveni metru biezs. Zem tā parādās sarkanīgi māli, kuri savu krāsu ieguvuši, kad tiem ticis klāt skābeklis un mālos esošā dzelzs oksidējusies trīsvērtīgos savienojumos. Zilganais māls ir vietās, kur skābeklis klāt ticis mazāk un dzelzs oksidējusies vien divvērtīgos savienojumos.
AR LĀPSTU ROKĀ KĀ SPRĪDĪTIS. Izpētīt, cik biezs ir māla slānis zem pļavas pie Burtnieka, zinātniekiem izziņas darbnīcā palīdzēja arī Ralfs. Ārijas Romanovskas foto