«Viss kā pie cilvēkiem, jo, manuprāt, arī dzīvnieks drīkst būt personība. Arī viņam var būt svētki. Mēs varam sarūpēt dzimšanas dienas prieku,» sacīja Līgatnes Dabas taku zvērkope Velga Vītola, kuru visi jubilāres sveicēji un plaša sabiedrība Latvijā un arī pasaulē labi zina kā «lāču mammu». Vismaz tiešu ziņu par to, ka kaut kur Baltijā un, kas to zina, vai plašajā pasaulē kāda cilvēka spēkā būtu bijis izaudzināt lācēnu. Paņemt savā mājā, savā klēpī aijāt, dot pudelīti tikko dzimušam lāču bērnam. Velga to spēja, un, ja neko neaizmirstam, tad viņa no pirmās dienas auklēja ne tikai Ilzīti. Citā janvārī, citā sniegputenī piedzima Līzīte… Tagad uz pusmāsas dzimšanas dienas gaišo jucekli Līzīte raugās no mākoņa maliņas, bet Ilzīte ir ņipra svinētāja savā pusmūžā. Ko mums no tā mācīties? Latvijai ir un paliek šis 18 gadus ilgais lāča un cilvēka mīlestības stāsts.
Toršu tradīcija
Ilzītes dzimšanas dienas rītā Velga ceļas agri. Tiek vārīti kartupeļi, kas jāsadzen stūķī, klāt liekot krietnu gabalu sviesta. Šī gardā masa ierasti bijusi svētku tortes pamatkārta. Lācenei tā garšo, bet vispirms, kā jau bērniem tas gadās, viņa kāro pēc garnējuma. Un tajā: zivis, medus, bišu maize, rieksti, gurķa mizu cilpas dekoram un ogas košumam: mellenes, avenes, lācenes. Par visu ir padomāts, jo mammas jau citādi nedrīkst. Un šoziem viņa ir sagatavojusi jau 18. dzimšanas dienas torti. Ilzītes vārds kā vienmēr uz kūkas virsas izlikts ar krabju nūjiņām. Mainās tikai nodzīvoto gadu skaits. «Viss kā pie cilvēkiem,» Velga atgādina.
«Uztraukums man ir vienmēr un šodien arī,» sacīja Velga, kopā ar meitu Daci un mazmeitiņu Emīliju nesot torti atrādīt visiem Ilzītes ciemiņiem.
DIENA, kad tu nāci pasaulē bija apmākusies un nepārtraukti sniga, – tā Velga rakstījusi grāmatā «Ilzīte. Lācenītes memuāri». Kupenās Ilzīte svinēja arī pilngadību. Jāņa Līgata foto