Mainīgā virszeme un nemainīgā pazeme
Tad, «lai saprastu ģeoloģisko situāciju, kas un kā šeit ir veidojies», biedrības «Ziemeļvidzemes Ģeoparks» vadītājs ģeologs Dainis Ozols kopā ar paleontologu Māri Rudzīti atritināja Latvijas ģeoloģisko pamatiežu karti un pie tās sāka stāstījumu.
«Mums, ģeologiem, pozitīvi ir tas, ka ģeoloģiskā karte paliek nemainīga, pat neatkarīgi no tā, kāda kurā brīdī šajā teritorijā ir bijusi ideoloģija vai vara,» ar nelielu humoru teica D. Ozols.
Šī nemainīgā, jau pirms gadu simtiem zinātnieku zīmēt sāktā karte tad nu rāda, ka Raunas Staburaga tuvumā pamatiežos ir robežjosla, kurā satiekas ledāju atnestie, Latvijas ziemeļu daļā sagūlušies viegli izgraužamie, izskalojamie smilšakmeņi un māli ar daudz, daudz cietākiem dolomītiem teritorijas dienviddaļā. Kad ledāja mēle virzījās šeit pāri, tie viegli izgraužamos smilšakmeņus pārveidoja mālainā masā, kas vēlāk ar ledāja kušanas ūdeņiem tika aizskalota. Turpretī vietās, kur ledāji nonāca līdz dolomīta slāņiem, erozija tik viegli vairs nenotika un ledāju kušanas laikā ūdeņi izskaloja vien ieleju veida formas. Viena no tādām ir arī pie Raunas Staburaga. Šo senleju nav izgrauzusi Raunas upīte, bet gan pirms apmēram 15 tūkstošiem gadu kūstošo ledāju ūdeņi, ar lielu spēku meklējot ceļu ledāja malas virzienā.
PIE MAZĀ PAR LIELO. Dainis Ozols (pa kreisi) runā par Daugavas Staburaga likteni. Ārijas Romanovskas foto