Vissenākā līdz mūsdienām atnākusī ziņa par bargo ziemu Baltijā ir minēta 1633. gadā Kopenhāgenā izdotā grāmatā «Cronica Guthilandorum», kurā teikts, ka 689. gadā «ziema sākās visu svēto dienā (2. oktobrī) un turpinājās līdz Svētā Georga dienai (12. marts). Tik bargas ziemas agrāk nekad nebija bijis». 13. gadsimta hronikās ir divas norādes arī par aukstām ziemām 1253. un 1296. gadā. Par vienu no šiem gadiem kādā zviedru hronikā teikts: «…ziema bija tik barga, ka varēja pa ledu pārbraukt no Oslo uz Jitlandi. Tas nozīmē, ka bijusi aizsalusi ne tikai Baltijas jūra, bet arī Skageraka jūras šaurums (šis 240 kilometrus garais šaurums savieno Baltijas jūru ar Ziemeļjūru), kura aizsalšana vēlāk vairs nav novērota.»
14. gadsimtā ļoti bargas ziemas bijušas 1306., 1324., 1355. un 1399. gadā.
Par ļoti bargo ziemu 1893. gada oktobrī raksta avīze «Dienas Lapa»:
«Izgājušā ziema vispārim bija ļoti silta. Pirmie ievērojamākie sali uznāca ap decembra vidu Baltijas guberņās, kur temperatūra bija zemāka 5ºC par normālo. Pastāvīgi pieņemdamies sals sasniedza savu lielāko aukstumu Baltijas jūrā ap janvāra vidu. Tad laiks drusku atlaidās, bet februāra sākumā sali atkal saņēmās ar agrāko spēku gar visu piekrasti un Somijas līcī palika pat vēl stiprāki…