Kad zivis grib uz nārstu tikt
Jau vairākkārt stāstīts, ka daudzas, it sevišķi lašveidīgās, zivis, lai kur arī pārējo laiku uzturas, barojas un lielākas aug, nārstot cenšas tikt tieši uz tām vietām, kur reiz ir pasaulē laistas un dzimušas. Kā viņas pēc ūdens sastāva īpatnībām vai kādām citādām izjūtām savas upes, vietas tajās atceras un atrod pat pēc tāliem klaiņojumiem jūrā, tā ir gadsimtos dabas izauklēta, iedota, bet zinātnieku vēl līdz galam neizpētīta zivju spēja. Bet tas, ka šīm zivīm labs nārsts izdodas vien tad, ja tās tiešām nokļūst līdz šīm savām straujajām, sīkiem oļiem bagātajām upēm, zivju pētniekiem skaidrs ir jau sen. Diemžēl uz vietām, no kurām tās pēc paaugšanās pat pāri dažādiem dambjiem un slūžām kopā ar ūdeņiem varēja itin viegli lejup nopeldēt, atpakaļ tikt traucē dažādu aizsprostojumu pārmērīgais augstums. Šādu situāciju izteiksmīgi redz Kuldīgā pie Ventas rumbas, kur uz nārstu ejošās vimbas, cenšoties ūdenskritumu pārvarēt, sarīko pat lēkājošu zivju izrādi. Par to priecāties, šādus skatus baudīt brauc daudzi, pat nedomājot, cik šāda lēkāšana zivīm ir nogurdinoša, mokoša. Diemžēl līdzīga zivju mocīšanās, netiekot pāri cilvēku radītiem aizsprostiem, arī bebru dambjiem, notiek arī citās mazāku ievērību guvušās upēs.
…UN ARĪ ZIVĪM MIERĪGS PRĀTS. Kad ziemā ūdens aizsprostā uz Braslas reizēm sasalst ledū, zivīm vismaz nav jāmokās, bezcerīgi mēģinot aizsprostam pāri tikt. Ārijas Romanovskas foto