Aukstums var vēl sagādāt pa sala naktij, taču, ja nu Jānis, vadoties no laika prognozēm (viņš uzticoties Norvēģijas Meteoblue), ir izšķīries noņemt no dobēm pārsegus, sīpoliņus pabarojis un ļauj tiem uzziedēt, tad tie vērties nekavējas.
Krokusu ziedēšanu izstāstīt nevar. Tā ir jāredz, varbūt pat ilgāku laiku jāvēro, jo šie ziedi ar sauli rotaļājas, pat paslēpes spēlē. Saulainā brīdī ziedkausi atveras vai iespējamā plašumā, bet, kad kaut uz brīdi mākonis iet saulei priekšā, ziedlapas jau sāk slieties stāvāk, lai pēc minūtēm, saulei atgriežoties, atkal vērtos vaļā. Arī krokusu noslēpumu zinātājs un, gribas teikt, valdnieks Jānis atzīst, ka joprojām nebeidz apbrīnot ziedu mainīgumu. Viņš pat uzskata, ka tieši brīdī, kad krokusa zieds sāk vērties ciet, tas ir visskaistākais. Turklāt katrs aizvēršanās brīdis esot neatkārtojams, tādēļ pie rokas allaž jātur fotoaparāts, lai neatkārtojamību iemūžinātu.
ZINĀTNIEKS UN RAKSTNIEKS. Krokusu kolekcionārs, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Rukšāns ar savu, Latvijas simtgadei veltīto monogrāfiju «Krokusu pasaule». Nupat ir iznākusi arī grāmata «Meklējot apslēptos dārgumus» – saistošs stāstījums par piedzīvoto krokusu un citu retu augu meklējumos plašajā pasaulē. Ārijas Romanovskas foto