Vai bērzu sulas ir nacionālais dzēriens?
Pēc sajūsmas, ar kādu tagad stāstām, rakstām par bērzu sulām kā gandrīz vai latviešu nacionālo dzērienu, varētu domāt, ka to tecināšana ir tikpat sena, cik seni ir latvieši. Taču pārliecinošākās senatnes vēstneses – dainas – par to gan neliecina. Tautasdziesmu par bērziem ir simtiem, bet par to sulām atradu vien kādas sešas. Senči gan zinājuši, ka no bērza tek sula, bet tieši tādēļ tautasdziesma iesaka «ne zariņa nenolauzt», lai bērzam nav jāraud. Arī senākajos rakstos, kuros vācu mācītāji stāsta par šejieniešu dzīvesveidu, bērzu sulas kā kaut kas būtisks nav aprakstītas. Vien salīdzinoši nesenā pagātnē, pirms apmēram 100 gadiem, mācītājs Augusts Bīlenšteins (1826. – 1907.), rakstot par latviešu nodarbēm, stāsta: «Reti kuram kokam ir tik daudz sulas kā bērzam. Pirms lapu plaukšanas sula kāpj uz augšu un, kur mizā ir kāds ievainojums, bagātīgi tek ārā. To novērojis, cilvēks jau sen apguva māku iegūt saldo sulu.»
Tas arī viss. Kā sula izmantota, senāku ziņu nav. Laikam gan tikai no brūcēm bērzā sulu vairumā ievākt nevarēja un tecināšana varēja aizsākties vien tajos gados, kad uz šejieni no tālām zemēm atceļoja pirmie dzelzs urbji. Pieļauju arī, ka tālajos gados, kad laukos vai katras mājas tuvumā bija zināms nepiesārņots avots, par spēcinošu tika uzskatīts tā ūdens un svaigas grūti saglabājamas bērzu sulas augstā godā pat netika turētas. Arī aprīli par sulu mēnesi mūsu senči laikam gan ir nosaukuši ne jau bērzu sulu tecināšanas dēļ, bet gan tādēļ, ka tad sulas cirkulēt atsāk visos kokos un tie mostas plaukšanai. Šis plaukšanas spēks gan ļoti augstu tika vērtēts tautas medicīnā, kas arī bērzu sulu ieteica organisma stiprināšanai, īpaši mazasinības ārstēšanai. Šo sulu uzskatīja arī par noderīgu nieru slimību, nierakmeņu un žultsakmeņu gadījumā. Īpaša recepte bijusi ādas slimībām (ieteica lietot karstu bērzu sulu uzlējumu uz izkaltētām pavasarīgu bērzu lapām).
KĀ SENDIENĀS. Sulu tecināšanai parocīgāka trauka par alumīnija piena kannu joprojām nav. Ārijas Romanovskas foto