Pazudušo pili meklē jau ceturto gadsimtu, bet ne gala, ne malas. Nomainījušies vismaz septiņi impēriju, savienību un valstiņu laikmeti, piecas pētnieku paaudzes. Paši no nepamanāmas zemnieku kārtas esam ieguvuši starptautisku atpazīstamību. Beverīna vairs nav tikai vēsturisks un ģeogrāfisks objekts, tā kļuvusi par tautas nepiepildīto sapņu simbolu. Tās vārdu visiem zināmu darīja Auseklis, «Beverīnas dziedoni» noslēdzot ar pravietiskiem vārdiem: «Dziesmu vara aizdzina karu, tautu izglāba dziesmu gars!» Gadu no gada dziesmās «Beverīnas dziedonis» un «Gaismas pils» piesaucam to, taču zudusī pils kā neceļas, tā neceļas augšup… Bet meklējumi turpinās ar jaunu sparu un ticību veiksmei.
Zudušo pili ilgu laiku meklēja Valmieras pusē vismaz septiņās vietās, dažās nopietni, citās tā vieglāk ņemot. Komentēšu tikai vienu gadījumu — Vaidavas pilskalns izrādās Livonijas kara laika nocietināta muiža, kuru rakstu avoti sīki apraksta 1586. gadā. Uz tās vaļņiem stāvēja lielgabali, piederēja vasalim Melhioram un saucās par Ķieģeļu Jauno muižu (Neuhoff). Pašreizējie pētījumi rāda arī, ka Gaujas labā krasta savrupajiem novadiem ar kreisā krasta Tālavas zemēm nebija tiešas saistības. Abās pusēs dzīvojošajiem bija atšķirīga administratīvā piederību un kultūrvēsturiskā izcelsme. Atliek meklējumus koncentrēt tikai īstajos tālaviešu novados starp Kauguriem un Smilteni, no Vidusgaujas mežu masīva līdz Vidzemes augstienes pacēlumam. Tāpēc pašlaik ir mērķis meklējumus pārcelt uz tālaviešu apdzīvotības lielākajiem centriem — no Rauņa upes līdz Smiltenes apkārtnei Abula krastos.
PĀRGĀJIENĀ. Pie Rauņa sākuma.