Pats pirmais, ko zinātnieks vērtēja, — ir vai nav zem tauriņiem uz spraudītēm uzraksti ar ziņām, kur un kad šie tauriņi atrasti. Tas esot pats būtiskākais ne tikai tauriņu, bet arī citu kukaiņu kolekcijām. Pēc vietas, kur tauriņš vai kukainis atrasts agrāk, tad varot mēģināt sameklēt tos arī tagad. Tas it sevišķi svarīgi ir par retajām sugām, kuras tagad ilgi nav manītas.
V. Spuņģis: «Kolekcionāram amatierim šāds pieraksts var būt pat mazāk nozīmīgs. Viņš ir priecīgs jau par to, ka retu, tikai kādā katalogā līdz šim pamanītu tauriņu ir ieguvis savā kolekcijā. Zinātniekam savukārt vissvarīgākās ir ziņas, kur un kad tauriņš atrasts. Te nu vērtīgāko devumu savās kolekcijās Latvijā ir atstājuši vecie entomologi, no kuriem vairums bija vācieši. Kā jau vācieši, viņi bija perfekti līdz sīkumam, arī pierakstot datus par tauriņu atrašanu. To noteica arī tradīcijas, jo pirmskaru gados Vācija bija kukaiņu pētniecības pasaules centrs. Tādēļ vēl tagad vērtīgi ir tieši Vācijā izdotie kukaiņu katalogi. Faktiski vācu pētnieki ir noteikuši turpat 90 procentus no pasaulē zināmajiem tauriņiem. Tagad, kad viss digitalizēts un kopš šo katalogu veidošanas laikiem jau pagājuši savi 150 gadi un tauriņu sugas ir noteiktas daudz vairāk, šajos noteicējos joprojām varam skatīt arī tādus tauriņus, kuru vairs nav. Jāpiebilst, ka jaunas sugas tagad tiek atklātas ne tikai tauriņu citāda izskata dēļ, bet tos pētot ģenētiski, kad divas it kā līdzīgas sugas, kuras agrāk tika pat uzskatītas par vienu, pēc gēniem izrādās atšķirīgas, reizēm pat ļoti.»
VĒRTĪBA. Profesors Voldemārs Spuņģis priecājas par kolekcijā pamanīto tauriņu, pie kura ir vēstījums par tā noķeršanas laiku un vietu. Ārijas Romanovskas foto