Tajos gados bija arī liela skaidrība: ja kādā mežā vai tā nostūrī mežirbes ir pamanītas, tad tās tur būs ilgi, atkal un atkal. Mežu zinātāji un pieredzējuši mednieki zināja, ka mežirbes, reiz apmetušās, turpina no paaudzes uz jaunu paaudzi uzturēties vienā un tajā pašā masīvā, reti kad no ierastās dzīves vietas pārvietojoties tālāk par 2 – 3 kilometriem. Tādēļ ne vien mednieki, bet pat darbīgi pusaudži, kas tajos gados prata mežirbes ķert ar cilpām no zirgu astriem, zināja, kur mežirbes meklējamas. Reizēm gan šķita, ka šie vieni no mazākajiem rubeņu radiniekiem ir vai katrā kolhozu laikos ne visai cītīgi apsaimniekotā mežā, un tādēļ laukos tajos gados daudzi uzskatīja, ka dažu putnu nomedīšana lielajiem mežirbju bariem lielu skādi nenodarīs.
Gada putns 2019
Bet šogad Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) mežirbi (Bonasa bonasia) ir izsludinājusi par 2019. gada putnu. Vispirms tāpēc, ka šī ES jau sen par aizsargājamu putnu sugu uzskatītā skaita straujā samazinājuma dēļ par apdraudētu nu uzskatāma arī pie mums. Kopš 2005. gada, kad LOB sāka ligzdojošo putnu uzskaites, mežirbju skaits Latvijā samazinājies pat par 89 procentiem. Ne jau tādēļ, ka būtu ļoti izmedītas. Tāpēc ornitologi cenšas izzināt citus mežirbju straujas samazināšanās cēloņus. Jau 2017. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija apstiprināja LOB izstrādāto mežirbes sugas aizsardzības plānu. Piešķirot mežirbei Gada putna titulu, putnu pētnieki aicina šajā izzināšanā iesaistīties arī sabiedrību.
MEŽIRBE. Māra Puķīša foto