Baidos, ka šādā situācijā, diezgan emocionāli pieņemot lēmumus Burtnieka izkāšanas pārtraukšanai,vai, kā daži zinātnieki iesaka, slodzes samazināšanai uz plēsīgo zivju resursiem, šie lēmumi var būt pārāk sasteigti un ne jau būtiskajā virzienā tēmēti.
Par ezera likteni un pagātni
Pats būtiskākais un, domāju, neatliekamākais jautājums ir, kas notiek ar pašu Burtnieku, vai un kā to vispār vairs ir iespējams glābt? Atbildi uz šo jautājumu jau gados, kad vēl bija Valmieras rajons, kas Burtnieka apsaimniekošanai bija izveidojis SIA «Burtnieku ezera pārvalde», toreizējā pašvaldība meklēja kopā ar zinātniekiem un iesaistījās ASV Baltijas fonda projektā «Domā globāli, rīkojies lokāli». Tās ietvaros jau daudz kas tika pagūts, sakārtota no kolhozu laikiem palikusī ūdenssaimniecību sistēma arī gar Burtniekā ietekošajām upēm. Tas bija vien sākums. Pēc tam Burtnieka tīra ūdens saglabāšanai un ezera aizaugšanas problēmu risināšanai rajons iesaistījās vēl vairākos citos projektos. Pētījumus veica un neatliekamākos ezera glābšanas darbus ieteica gan Latvijas Universitātes, gan Somijas zinātnieki. Viņu galvenās norādes jau tad bija — dabūt no ezera ārā pārāk lielā apjomā tajā uzkrāto fosforu, kas veicina ezera strauju aizaugšanu.
MELDRU AUDZE PIE BURTNIEKU BAZNĪCAS. Kur gan šādā zaļumā līdakām un zandartiem mājvietu rast? Ārijas Romanovakas foto