Tāds Latvijā ir pirmais (igauņiem Piritā jau pasen), tādēļ zinātnieku un zivju lietās ieinteresēto personu lokā skaitītāja uzstādīšana un palaišana tiek vērtēta kā vēsturisks pasākums. Par skaitītāja nozīmīgumu lašu un taimiņu turpmākajā izpētē jau daudz konkrētāk «Liesmai» pastāstīja viens no šī pasākuma galvenajiem «vaininiekiem» — BIOR vadošais lašu pētnieks JĀNIS BAJINSKIS:
«Salaca mums ir starptautiski atzīta lašupe, kuras lielākā vērtība ir tā, ka šī ir vienīgā upe Latvijā, kurā lašveidīgo zivju nārsts notiek tikai dabiski. Šī baseina upēs zivjaudzētavās audzētie zivju mazuļi netiek ielaisti. Tāpēc arī tieši te vislabāk var novērtēt, kādos apjomos Latvijas upēs lašu un taimiņu krājumi spēj atjaunoties dabiski. Turklāt Starptautiskā jūras padome, ja nu ne gluži uzstāj par obligātu, tad lašu krājumu precīzākai novērtēšanai vismaz rekomendē, ka galvenajās lašu dabiskā nārsta upēs ir jāizmanto trīs dažādi zinātniskās zivju uzskaites veidi. Salacā uz jūru migrējošo lašu mazuļus (smoltus) skaitām jau kopš 1960. gada, nu jau turpat 30 gadus ar elektrozvejas palīdzību tiek skaitīti arī mazie lasēni. Taču līdz šim nebija precīzu ziņu par no jūras uz nārstu atpakaļ migrējošajiem lašiem un taimiņiem. Ar automātisko zivju reģistratoru, kas nu ir upē ievietots, ceram pie šiem datiem tikt un arī rast atbildi, kāpēc Salacā stāvoklis ar lašu krājumiem pēdējos gados ir pasliktinājies.»
SĒTA UPES VIDŪ. Tā izvietota pirms nēģu tačiem un uz nārstu migrējošie laši un taimiņi šo sētu var šķērsot tikai cauri tuneļa panelim, kur tūdaļ tiek skanēti pieskaitīti.