Tas bija vien sākums daudz senākam stāstam par tauriņiem, to noteikšanu un kolekcionēšanu. Pie Tālivalža nu jau vai 80 gadus glabājas, cik noprotams, ļoti pieredzējuša tauriņu kolekcionāra kādreizējā notāra Valmierā Edgara Klingenberga pamatīgas tauriņu noteicēju grāmatas un arī gandrīz vai nesaskaitāmi tauriņu vākumi. Skaisto tauriņu pasauli notārs atstājis Tālivalža mātei Marijai kara gados, kad devies no Valmieras projām un nav varējis sev līdzi aizvest. Notārs māti pazinis no viesošanās modes salonā, kur viņa strādājusi, un kolekciju atstājis arī kā vilinājumu vai cerību, ka viņas mazais zēns Tālis paaudzies arī par tauriņiem ieinteresēsies un kolekcionēšanu turpinās.
Dzīve iegrozījās gan tā, ka šis zēns aizgāja pa cita skaistuma — mūzikas — ceļu, taču pēc noteicējiem pazīt tēva mājas dārzā pamanītos tauriņus viņš dažkārt arī ir mēģinājis. Par to vēl tagad liecina ar zīmuli ierakstītie tulkojumi lapās, pie tauriņu attēliem, jo visas šīs gudrās grāmatas ir vāciski. Senākā starp notāra atstātajām, šķiet, ir Fridriha Bergesa jau 1842. gadā tapušās Schmetterlings – Buch (Tauriņu grāmatas) astotais izdevums 1899. gadā, kurā apkopotas arī vēl agrāko pētnieku ziņas par galvenokārt Eiropā tad pamanītajiem tauriņiem. Tālivaldim ir arī atstātas četras (pavisam esot sešas) vēl krietni biezākas Tauriņu grāmatas par šiem lidoņiem citās pasaules malās. Taču, cik noprotams no pierakstiem pie vairākiem simtiem tauriņu attēlu, notārs tauriņu vērojumos galvenokārt ir vadījies tieši pēc Fr. Bergesa grāmatas.
GADU DESMITIEM SAGLABĀTIE. Tālivaldis Dubavs ar vienu no lādēm, kurā dižākie tauriņi. Ārijas Romanovskas foto