Kā mēs Latviju manifestējam, pierobežā to redz skaidri. Saskatīju trīs veidus: akmenī, metālā un dabas zaļumā, bet ir jau vēl citas formas.
Akmenī. Šeit ir Latvija
Lietuva te vai nu sākas, vai beidzas – kā to ņem. Latvija arī. Ceļš viens, tas skrien debesīs un nemaz nepiebremzē, jo Demenes robežpārejas punkts izčibējis. Cik tur līdzekļu savlaik ielikts, nav zināms, bet latvietis ņem un uzliek akmeni pie savas mājas ceļmalā, pirmās šaizemē, un iekaļ: šeit ir Latvija. Un ceļa braucēji apstājas, ļaujas suņuka rejām un priecīgi izburto, un uzdzied to zināmo: še, kur ozoli… Vēl tuvāk robežai ir arī kāds valstiskāks akmens: tēlnieka Viļņa Titāna «Saulespuķe», viena no četrām robežzīmēm, ar kurām mākslinieks ierakstīja Latvijas tālākos punktus austrumos, rietumos, ziemeļos un dienvidos, – mums ir «Baltās naktis» Ipiķos.
Piecreiz varenāks akmens pierobežā, Eglaines pagastā pie Ilūkstes, celts Gothardam Fridriham Stenderam – tam pašam Vecajam Stenderam, ar kura vārdu sākas piektklasnieka (pieņemsim) ērkšķainais ceļš latviešu literatūrā un kura kapu Sunākstē rotā toreiz tā kā ne visai atzītais vārds «latvis». Cik spēdams mācies grāmatu,/ tas prātu uzcilā,/ Tas ved pie augstas gudrības/ un godu sataisa. Norāde didaktiska, bet, ja ņem vērā, ka tapusi XVIII gadsimtā… Stenders mūsu tautas apgaismībai gana labu darījis, un akmens skaists, kopts arī. Tas īpaši pieminams, jo ne par visām Ilūkstes ceļmalām to var teikt. Stendera tēvs bijis Lašu draudzes mācītājs tagadējā Eglainē.
VECSALIENĀ. Valmierieši pie Červonkas muižas dobēm. Silvija Volkova – pirmajā rindā no labās.