Nesen vārtus uz šo noslēpumaino pasauli mums kaut nedaudz pavēra Ivars Palejs — Vijciema čiekuru kaltes saimnieks un arī «Latvijas valsts mežu» Austrumvidzemes sēklkopības iecirkņa vadītāja vietnieks. Viņš mūs aizveda uz dīvainu mežu, kurā katrai priedei gluži kā cilvēkam ir savs vārds, un tās te atšķirībā no mežos tik ierastajām slaidajām ir gan kupli sazarotas, bet augumā vien dažus metrus. Tā izaudzētas, lai, šķiet, pat rūķi pie to galotnēm klāt tiktu. Bet klāt ir jātiek, lai salasītu brīnumu nesējus čiekurus.
Tāds neredzēts mežs ieraugāms Mežoles priežu sēklu plantācijā, kur jau uzsākta šīs sezonas čiekuru ievākšana. Priedei čiekuri esot katru gadu. Taču vienmēr vērtējot, vai lasīt jau šajā gadā piebriedušos, vai arī lasīšana atstājama uz nākamo ziemu, ja raža tad solās būt lielāka. Lieta tāda, ka čiekurus te vāc, apzāģējot zarus (ar joprojām visprecīzāko instrumentu fuksīti), reizē ar to tiek nozāģēta arī vismaz puse no tikai augt sākušajiem nākamā gada čiekuriem. Ja raža rādās mazāka par 4 hektolitriem hektārā, darbs neatmaksājoties, tad togad čiekurus nevāc.
Šī gada čiekuru raža Mežoles plantācijā ir novērtēta kā vidēja, tomēr vācama.
JAUNĀ RAŽA IR KLĀT. Ivars Palejs vērtē čiekuru vākumu Mežoles plantācijā. Ārijas Romanovskas foto