Cildinām viendienītes, Gada kukaiņa kārtā tās bija ieceltas. Bet kas dabā, pasaulē mainītos, ja viendienīšu vispār nebūtu?
Ai! Daudzi justos slikti, nebūtu paēduši. Viendienītes iztrūkumu vispirms justu visi lašveidīgie — taimiņi, foreles un citas straujteču zivis, jo viendienītes veido 90, pat 95 procentus no tām vajadzīgā ūdeņos atrodamā pārtikas daudzuma. Būtiski, ka viendienītes izdzīvo vien ļoti tīrās, nepiesārņotās upēs, kādas dzīvo un vien var izdzīvot arī lašveidīgie. Zivis viendienītes izmanto gan kāpura stadijā, gan arī, kad viendienītes jau lido. Makšķernieki ir redzējuši skaistus momentus, kad viendienītes ir lidojumos un zivis no ūdens izlec, izskrien pat ļoti augstu, lai kukainīšus gaisā notvertu. Sevišķi skaisti to prot sapali. Zivis ķer arī citus kukaiņus, bet viendienītes viņām ir pamatbarība. Tas vispirms tāpēc, ka atšķirībā no citiem kukaiņiem viendienītes uzturas tikai pie ūdens.Tātad atbilde ir vienkārša: ja viendienīšu nebūtu, lašveidīgajiem būtu jāiztiek vien ar 10 procentiem upē atrodamās citas barības un, iespējams, šo zivju arī būtu vien 10 procenti no tā daudzuma, kāds tagad ir.
Iznāk, ka viendienītes sūtība dabā ir tikt apēstai?
Liktenis un vieta dabā mums katram ir sava. Ne tikai kukaiņiem, arī katram dzīvniekam. Arī govs vai sivēntiņš taču dzīvo, jo ir cilvēkam vajadzīgi, lai mēs viņus apēstu. Katra dzīvībiņa var būt pateicīga, ja viņai dabā ir paredzēta pilnvērtīga funkcija, ka viņa nav piedzimusi par kaut kādu parazītu vai sīku, nemanāmu tārpiņu. Viņi ir, bet, vai arī viņi ir vajadzīgi, to gan varētu varbūt pat apšaubīt.
GALVENAIS RUNAS VĪRS. Zinātniskajās darbnīcās tāds bija Arkādijs Poppels ar savu palīdzi — meitu Diānu. Ārijas Romanovskas foto