Skolēniem atkalredzēšanās prieks pēc vasaras brīvlaika, dažiem satraukums par iejušanos jaunā klasē un skolā. Vecākiem neziņa, uztraukums. Par skolotājiem un skolu administrāciju vajadzētu īpašu stāstu.
Izglītības sistēma pēc būtības ir konservatīva. Jau trešo gadu turpinās izglītības reforma, taču problēmas joprojām ir tās pašas. Neviens neiebilst, ka skolēniem jāiemāca ne tikai zināšanas konkrētā mācību priekšmetā, bet arī prasmes tās lietot. Lasītāji, kuri apmeklēja skolu padomju laikos, droši vien atceras stāstāmos gabaliņus svešvalodās. Neatkarīgi no valodas, bija jāprot pastāstīt «Rīga – Latvijas PSR galvaspilsēta», «Ļeņins Londonā» u.t.t. Taču sarunu valodu īsti nevienam nemācīja. Nokļūstot veikalā vai kafejnīcā ārzemēs, sapratām, ka vajadzīgo noskaidrot ir ļoti grūti, jo nav vārdu krājuma. Tekstā par Ļeņinu to nebija. Kā pareizi samērot iegūstamās zināšanas un prasmes, vēl joprojām ir katra skolotāja problēma. Kādam tas izdodas labāk, kādam ne tik ļoti.