Vai krievu tauta TĀDU karu grib?
Tikai atbilde uz šo jautājumu dos skaidrību, cik dziļš, asiņains un necilvēcīgs būs Putina iebrukums Ukrainā. Jo šķiet neiespējami jebkādā veidā no ārpuses viņam (atceroties 2008. gada iebrukumu Gruzijā) «uzspiest mieru».
Un vēl tikai pirmdien man šķita pat amizanti skatīties Krievijas Drošības padomes sēdi! Tajā ministri, specdienestu vadītāji un citi līdz tam par ietekmīgiem cilvēkiem turēti personāži tika publiski pazemoti TV tiešraidē. Kā sabijušies skolnieki viņi bargajam «skolmeistaram» penterēja to, ko Putins vēlējās dzirdēt. «Tak točno, Vladimir Vladimirovič, protams, tūlīt pat vajag diplomātiski atzīt Donbasa separātistus (galu galā, jūs pats taču, mēs skaidri redzam, esat to jau izlēmis un nemaz negribat dzirdēt neko citu)»!
Dažs gan nebija īsti sagatavojies «kontroldarbam». Vispārēju izsmieklu izpelnījās Sergejs Nariškins, Ārējā izlūkošanas dienesta vadītājs, – pārsakoties, ka viņš atbalsta «tautas republiku» iekļaušanu Krievijā. Izrādījās, patiesība runā ne tikai ar bērna muti...
Tad tas šķita smieklīgi un daudziem pat radīja maldīgu atvieglojumu – mums, pašā Ukrainā, ES un NATO. Samudžinātā un vairs neatšķetināmā Donbasa problēma izskatījās likvidēta: Putins bija nometis masku, šādā veidā «legalizējot» Krievijas armijas atrašanos Ukrainai atrautajā teritorijā, un sevi starptautiski izolējis. Viss nu šķita kļuvis tik skaidrs un vienkāršs, melnais – pilnīgi nodalīts no baltā. Tas, ka prokrieviskie separātisti savas «valstis» redz visā Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijā (līdz šim viņi kontrolēja pusi no tās), šķita maznozīmīgi: Putinam «jāsagremo jau norītais», kāds vēl te karš?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv