Piecdesmito gadu beigās kļuvis par valmierieti, te beidzis toreizējo varoņu vidusskolu, bet vaļasprieku visam mūžam mantojis no tēva, prasmīga un cienīta galdniekmeistara, papildinājis un slīpējis arī vidusskolā, kur kokapstrāde tolaik bijusi godā. Blakus pienākumiem tipogrāfijā – kad arī mūsu Liesmu iespieda rotācijas mašīnā, tieši Juris pirmais ieraudzīja jauno avīzes numuru, – vēlāk arī sakaru mezglā un Lauktehnikā viņam tuvi bijuši koka darbi. Labā prasme tālāk vada nākamo paaudzi: arī Buliņš jaunākais, Agris, kopš pērnās vasaras brīvo laiku aizvada mežizstrādē, jo Buliņiem ir savs mežs. Tēva pēdās Agris iet arī kā zemessargs, pusgadu viņš sabijis Eiropas kaujas grupā.
Zemgalieti Helēnu savā laikā no Auces uz Valmieru atvilinājusi jaunā stikla šķiedras rūpnīca – toreiz šķiedra taču bija kaut kas sevišķs, Helēna smejas. Apgūto operatores profesiju viņa daudzus gadus palīdzējusi iemācīties citām meitenēm, strādājot par instruktori. Darba gaitas ar rūpnīcu viņu saistījušas divdesmit sešus gadus, līdz izdienas pensija ļāvusi vairāk pievērsties mājai un ģimenei, sarūpēt ikdienas galdu un vadāt uz pulciņiem mazbērnus.
VALMIERAS ZELTA PĀRIS. 2020. gada decembris. Personiskā arhīva un pašvaldības foto