Pēc Brīvības cīņām Ludvigs Knospiņš palika Latvijas armijā. Sākumā bija Cēsu kājnieku pulka virsnieks, tad dienēja armijas etapu un rajonu komandantūrā, bija ar virsnieku apmācību saistīts Jelgavas kājnieku pulka virsnieks un Robežsargu 2. pulka virsnieks. Turpmāk gandrīz visu savu virsnieka karjeru Ludvigs Knospiņš veidoja Daugavpilī. No 1921.gada aprīļa Daugavpils cietoksnī pastāvīgi dislocējās Zemgales divīzija, kuras sastāvā ietilpa 3 kājnieku pulki: 10.Aizputes, 11.Dobeles, 12.Bauskas un viens vieglās artilērijas pulks. 1926.gadā Ludvigs Knospiņš tika paaugstināts kapteiņa pakāpē, 1928.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, bet 1928.gadā ar Latvijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļu. No 1935. līdz 1937.gadam Knospiņš tika piekomandēts Aizsargu organizācijai un no 1935. gada bija Daugavpils XVIII aizsargu pulka komandiera palīgs. 1938. gadā Knospiņu atvaļināja un «kā krietnam karavīram, Valsts Prezidents viņam piešķīris tiesību atvaļinājumā valkāt karavīra ietērpu».(Zemgales Balss.1938.08.24.) Ludviga Knospiņa ieguldījums aizsargu militārā izglītošanā un apmācībā novērtēts ar organizācijas augstāko goda zīmi un 1939. gadā viņš apbalvots ar Aizsargu Organizācijas Nopelnu Krustu, kuru piešķīra par varonību, vai izcilu darbību aizsargu organizēšanā un apmācībā.
TĀLIVALDIS. Ludviga Knospiņa glezna.