* Arī, protams, katram zināmais dzejolis, dziesma Eglīte sešos pantos (Reiz mežā dzima eglīte…). Vairāk nekā interesanta ziņa par to ir literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona otrajā grāmatā SEGVĀRDI UN SEGBURTI noslēpumi un meklējumi. Izrādās: dziesma Eglīte latviski drukāta 1941. gadā Dziesmu un nošu apgādniecības izdevumā Pionieru un oktobrēnu dziesmas. Un šis krievu autora L. Bekmaņa teksts ir oktobrēnu dziesma (!). To latviskojis Eižens Mindenbergs (1894––1966), daudzējādā ziņā neparasta personība. Piedalījies Latvijas brīvības cīņās, smagi ievainots, no 1921. gada – kara invalīds. Pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā dedzīgs ulmanietis, par latvisko stāju cietis abās okupācijās. Dzejojis, daudz tulkojis no krievu un vācu valodas, publicējies arī ar segvārdu Ergs: uzvārdam noņemor septiņus pirmos burtus. 1958. gadā, dzīvojot Matīšos, vēstulēs Rakstnieku savienības valdes pirmajam sekretāram Valdim Luksam skaidrojis, kārtojis savu literārā darba stāžu, jo tas nosaka pensijas lielumu. Bet tik nepolitisko oktobrēnu dziesmu ar prieku skandēsim joprojām. Arī tie, kuri nekad oktobrēni nav bijuši, kuri pat nezina, nezinās neko par viņiem. Kāda norāde: dzejnieks ir arī melodijas autors. Bet 2003. gada 5. janvārī Daugavpils teātrī Krievu kultūras centrā svinēta dziesmas simtgade, pieņemot, ka tekstu 20. gadsimta sākumā sacerējusi Krievijas iedzīvotāja Raisa Kudašova. (Varbūt tas bijis pamats Bekmaņa dzejolim?) Vēl citi minējumi, pieņēmumi. Bet: ir tāda gleznaina dzeja, tāda dziesma!