Tālajos ziemeļos, Komi, mežu cirta no Latgales izvestās sievietes, viņu vidū arī pavisam jauniņā Antoņina. Viņas tēvs, kalējs no strādīgas un turīgas dzimtas Pudenko ciemā Ludzas apriņķī, ar visu ģimeni bija izsūtīts un pēc smagā darba akmeņogļu šahtā esot izdzīvojis tikai tāpēc, ka pirms katras nolaišanās pazemē izsniegto spirtu varējis iemainīt pret maizi, bet par darbu maksāts ne naudā, bet cukurā… Puisis latgaļu meitenē samīlējies, un drīz šo skarbo pasauli ieraudzīja Nadežda, vēlāk viņas jaunākā māsiņa. Necilvēcīgajos apstākļos abas meitenītes izdzīvoja, un pēc gadiem, kad izsūtījuma murgs palika pagājībā, Nadežda atgriezās Latvijā. Siktivkarā palika māte un māsa. «Es piedzimu izsūtījumā. Tēta mamma Latvijā mani uzaudzināja. Malnavas sovhoztehnikumā sāku mācīties par grāmatvedi, jo tur maksāja stipendiju, un mans lielākais sapnis bija – beidzot sākt normāli dzīvot, strādāt, lai varētu paēst un apģērbties.
MUMS BRĪNIŠĶĪGA VEDEKLA, sirsnīgi saka Nadežda. Vidū – Ieva. Foto no personiskā arhīva