Runājamies pie Ziedu upes. Kartē tādas nav, bet valmierieši zina, kur tā atrodas: Vecpuišu parka pašā viducī. Dzintras lolojums, kam tikpat kā bez saules mūžveco koku ēnā nav viegli. Dobes eleganti slaikajā līkumā astilbes un vējmietiņi, rudbekijas un vasaras dālijas, un vēl un vēl. Tās puķes ir izdzīvotājas, dārzniece saka. Vakar viņai bija skaista jubileja, bet tās sīkās krunciņas saules nobrūninātajā vaigā — ne tik daudz no gadiem, cik no smaida, ar ziediem un cilvēkiem runājoties. Varētu būt arī tā, ka aiz smaida viņa kādreiz paslēpjas.
C e ļ š u z m ū ž a d a r b u
Kur sākās jūsu dzīvesstāsts?
Esmu bagāta, jo man ir divas ģimenes, kuras tagad varu saukt par savējām. Tā ir ģimene, kurā esmu piedzimusi, un otra, kas mani uzaudzināja.
Piedzimu Pociemā, Katvaru pagastā, kilometrus piecpadsmit no Limbažiem, četru bērnu ģimenē biju jaunākā. Mūsu mammīte saslima un nomira, kad biju pavisam maza. Mani no trīs gadu vecuma uzaudzināja audžuvecāki Naukšēnos — Rozīši. Tikai padsmitnieces gados uzzināju par adopciju, satikos ar brāli Hugo, abām māsām. Bērnībā daudz slimoju, lasīju, zīmēju, izdomāju personāžus, stāstīju pasakas sev.
Naukšēnu vidusskolā biju tāds kā bosiks, atskabarga… Mācījos labi, spēlēju pūtēju orķestrī baritonu, dziedāju skolas ansamblī, dzīvoju internātā pie skolas.
DZINTRA MIĶELSONE. Ārijas Romanovskas foto