Šo slimību risks pieaug, ja ķermeņa masas indekss ir lielāks par 30. Ķermeņa masas indeksu (ĶMI) aprēķina, konkrētā indivīda svaru kilogramos dalot ar auguma garumu metros, kas pacelts kvadrātā. Piemēram, 1,87 m garam un 90 kg smagam cilvēkam ĶMI ir 90 dalīts ar 1,872, rezultātā sanāk 25,7. Ja rezultāts ir robežās starp 18,5 — 25, tad svars atbilst auguma garumam, ja starp 25 un 30, tad ir iespējamas nelielas liekā svara problēmas, kas vēl pārāk neapdraud veselību, bet, ja rezultāts sanāk 30 un vairāk, tad jau pastāv nopietns risks saslimt ar liekā svara problēmām.
Ja pie ķermeņa masas indeksa 25 — 30 ir iespējams novērst liekā svara problēmas, paaugstinot savas ikdienas aktivitātes fiziskās slodzes ziņā, tad, svaram pieaugot vairāk (ĶMI virs 30), noteikti nepieciešamas korekcijas arī ikdienas uztura izvēlē.
Visbiežākā problēma ir pārāk liels tauku un parastā cukura īpatsvars ikdienas ēdienkartē. Bieži vien šīs divas lietas tiek uzņemtas nosacīti slēptā veidā, tas ir, uzturā izmantojot jau lietošanai gatavus pārtikas produktus un dzērienus, mēs bieži vien neiedomājamies paskatīties uz produkta etiķetē norādīto informāciju — cik tad īsti liels ir šī produkta tauku saturs un kāds cukura daudzums ir pievienots ražošanas procesā. Piemēram, biezpienu mēs varam izvēlēties ar ļoti dažādu tauku saturu. Veikalā var nopirkt 0,5%, 2%, 5%, 9% un pat 18% biezpienu. Šie procenti nozīmē, ka 100 grami produkta satur attiecīgi pusgramu, piecus gramus vai pat visus astoņpadsmit gramus tauku, un tā ir milzīga starpība. Turklāt biezpienam var būt jau pievienots sāls, ir dažādi biezpiena sieriņi ar apmēram 20% cukura sastāvā.
Savā ziņā viltīgi var būt arī citi piena produkti. Jogurts bez piedevām cukuru nesatur, bet augļu-ogu jogurti visticamāk ražošanas procesā ir bagātināti ne tikai ar nosaukumā minētā augļa vai ogas piedevu, bet arī ar 7 — 10% cukura. Tāpat cukurs var paslēpties dažādās brokastu pārslās un, protams, konditorejas izstrādājumos un limonādēs.
Tai pašā laikā pārtikas rūpniecība piedāvā virkni alternatīvu produktu ar samazinātu kalorāžu. Parasti tas ir saistīts ar samazinātu tauku saturu, kā iepriekš pieminētajā vājpiena biezpiena piemērā, vai arī cukura vietā, izmantojot saldinātājus — vielas ar saldu garšu, kas nesatur kalorijas. Jau pagājušā gadsimta 70.-80. gados bija sastopami dažādi konditorejas izstrādājumi cilvēkiem, kuri slimoja ar cukura diabētu, kuros cukurs bija aizstāts ar ksilītu vai sorbītu, kura izmantošanai organismā nav vajadzīgs insulīns, bet kam ir salda garša. 1 grams šo saldvielu satur 2,4 kkal (salīdzinājumam saharoze jeb parastais cukurs 4,1 kkal), bet to salduma pakāpe ir gandrīz uz pusi zemāka nekā cukuram. Tāpēc vēlamā garšas efekta sasniegšanai produktam bija jāpievieno daudz vairāk šīs vielas un līdz ar to kaloriju daudzums rezultātā īpaši neatšķīrās no cukuru saturošiem analogiem.
Salīdzinot ar pagājušā gadsimta 70.-80. gadiem, mūsu dzīvesveids ir kļuvis mazkustīgāks un liekā svara problēma ir biežāk sastopama, tādēļ plašāk tiek lietoti bezkaloriju saldinātāji, kuri ir daudzreiz saldāki par cukuru, pat līdz 200 — 300 reizēm. Tādējādi tos produktam pievieno ļoti nelielos daudzumos un papildu enerģētisko jeb kalorisko vērtību tie nedod. No saldinātājiem plaši zināmi ir saharīns, aspartāms, sukraloze u.c. Kopš 2011. gada decembra Eiropas Savienībā pēc ilgstošas izpētes atļauts izmantot arī no stēvijas auga izdalītos glikozīdus, kam ir izteikti salda garša. Šīs vielas pārtikas rūpniecība izmanto gan konditorejas produktos, gan gatavajās mērcēs un ievārījumos, arī pievieno bezcukura košļājamai gumijai. Tomēr visplašākais lietojums ir atspirdzinošajos dzērienos ar samazinātu kalorisko vērtību.
Protams, tāda specifiski salda garša kā cukuram nepiemīt nevienam saldinātājam. Tāpēc centieties aktivizēt savu dzīvesveidu, iekļaujiet ikdienas uzturā vairāk dārzeņus, augļus, ogas un pilngraudu produktus, lai to visu varētu atļauties saldināt ar medu, ievārījumu vai pat cukuru, jo jūs to būsiet pelnījuši!