Šis fakts nenozīmē, ka Lielbritānijā, Īrijā un vēl citās valstīs dzīvojošie latvieši būtu pārstājuši interesēties par Latviju vai vairs neuzskatītu sevi par latviešiem. Vienkārši Latvijas valsts savā patlabanējā (tieši tāpat kā piecus vai desmit gadus senā – kad nu kurš izšķīries par aizbraukšanu) veidolā neatbilst šo cilvēku vairākuma prasībām, vēlmēm un cerībām. Lieki piebilst, ka šis vairākums sastāv galvenokārt no salīdzinoši jauniem un uzņēmīgiem cilvēkiem.
Ir pieņemts uzskatīt, ka no Latvijas ir aizbraucis katrs desmitais (drūmākajās versijās – katrs astotais) tās iedzīvotājs. Tajā pašā laikā tas ir katrs piektais vai ceturtais strādājošais, jo absolūts vairākums aizbraucēju ir tieši cilvēki darba spējīgā vecumā. Tas savukārt nozīmē, ka aizbraucēju skaits ir pārsniedzis to kritisko robežu, aiz kuras iestājas apburtais loks bez cerībām uz kopējās situācijas uzlabošanos. Darba roku, it īpaši kvalificētu, trūkums neļauj attīstīties reālās ekonomikas sektoram, bez kura attīstības savukārt nav iespējama kopējā algu, dzīves un visu pārējo līmeņu celšana. Un, tā kā situācija neuzlabojas, cilvēki turpina aizbraukt, un tas savukārt noved tikai pie tālākas visu rādītāju pazemināšanās.