Kamēr vairāki desmiti pavisam mazu bērnu, kas izņemti no bioloģiskajām ģimenēm, valsts svētkus un visticamāk jau arī šos vai kārtējos Ziemassvētkus vadīs valsts sociālās aprūpes centros (VSAC), tiesībsargs un vairāku bāriņtiesu vadītāji, iesvīduši, sārtiem vaigiem, kājās lecot, cenšas viens otru pārliecināt: kurš vainīgs, kurš nevainīgs, kurš aizskarts, nomelnots, kurš noziedznieks, kurš labais, kurš velns.
Pieauguši cilvēki, laikam taču bērnu aizsardzības jomas profesionāļi, nespēj racionāli pieņemt situāciju, kurā apcerētājs Pauls Koelju būtu ieteicis: beidzot visiem sadoties rokās, lai sasniegtu to mērķi, ka pasaule kļūtu labāka.
Tas ir milzīgs Latvijas kauns, ka dzīvojam pietiekami labklājīgā valstī, bet zīdaiņus, kuri piedzīvojuši pašu lielāko sāpinājumu – savu vecāku vienaldzību, vardarbību un nodevību –, liekam bērnunamos, kur īsā laikā tiks sagrauta pati būtiskākā lieta, kas cilvēku pieaugot atšķir no dzīvnieku pasaules – beznosacījumu mīlestība.