Te nu ir dota skaidra atbilde uz Lenarta Meri kādreiz tik slaveno jautājumu: Rail Baltic būs «mūsu Nokia». Kur ātrvilciens brauks, cik maksās biļetes, ko tas vedīs, kā mūs ciešāk piesaistīs Eiropai — kuru tas vairs vispār interesē? Visiem projekta entuziastiem jau ir pilnīgi vienalga, vai tas būs pavisam tukšs vai tikai pustukšs ceļā uz Berlīni (uz kuru, piemēram, no Rīgas lidostas ir trīs reisi dienā, vienu no tiem piedāvā lētais Ryanair).
Projekts jau ir apstiprināts, tagad galvenais — cik kuram no tā tiks*. Turklāt, jo lielāks maizesklaips, jo garšīgākas tā administrēšanas drupatiņas, ar ko dalītājiem mieloties.
Klaipa apsaimniekotāji acīmredzami nebija ņēmuši vērā agrāko pieredzi biznesos ar dienvidu kaimiņu — mēģinājumi jebkādi mazināt Lietuvas riecienu vienmēr slikti beidzās. Varēja aiziet pat tik tālu, ka: ja nav man, lai nav nevienam. Kad nu baltieši vēl nenomedītā Rail Baltic ādu sāka dalīt jau pārmēru nikni, atskanēja tēvišķs brīdinājums no Briseles: varat vispār palikt bez naudas! Skaidrs, ka uzreiz atdzīvojās triju valstu draudzība — visas plēšanās par naudu turpmāk notiks aiz labi noslēgtām durvīm.