Diena, kad klusēja radio

Tā bija grūta un gara diena, ko Latvijas cilvēki pārlaida klusā apņēmībā un pašcieņā — nedodot ne mazāko ieganstu mums šodien sarkt kaunā par toreiz piedzīvoto un vispār censties aizmirst šo kalendāra datumu. Protams, ja ļoti cītīgi pameklē, var pa kaktiem sagrābstīt kaut kādus stāstus par gļēvulību, paniku, mežā iemukšanu. Arī par masku nomešanu, kažoku apmešanu vai centieniem pielabināties sagaidāmajam huntas režīmam. Toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks (kurš diemžēl kļuva par oranžo Mākoņtēvu) esot pat vēlāk ironiski žēlojies: kāpēc gan pučs tik ātri beidzies — vēl pāris dienu, un visas žurkas būtu izlīdušas no savām alām un vairs nekur nespruktu… Taču visi šie nožēlojamie vai riebīgie gadījumi būs vien likumu apstiprinošie izņēmumi.
Nācijas morālo mugurkaulu, tās savāktību un ieturētību todien spēcināja ne tikai atmiņas par nesenajiem barikāžu laikiem — arī nevēlēšanās vēlreiz pašiem pazemoties varmāku priekšā, atkārtoti izdzīvot 1940. gada 17. jūnija izbīli un padevīgo pielāgošanos iekarotājiem. Kaut gan šoreiz stāvoklis, pavisam ciniski rēķinot, bija pat daudz ļaunāks nekā toreiz, baigajā vasarā. Valdība un Tautas fronte skaidri apzinājās spēku nesamērotību un padomju militāristu brutalitāti — tāpēc apzināti nevēlējās mudināt cilvēkus nevardarbīgi protestēt un dot iespēju pučistiem sarīkot asinspirti.